Kad jau šķita, ka budžeta un nodokļu reformu strīdīgākie jautājumi atrisināti un viss aizies uz urrā, Nacionālā apvienība (NA) izvilka savu kārtējo demogrāfijas ultimātu.

Lauzījuši krustu šķērsu šķēpus par nodokļu reformu un tās komponentiem, veselības aprūpes finansēšanu un tās likumisko rāmi, izglītību, koalīcijas politiķi jau noslaucīja sviedrus no uztrauktajām pierēm, kad reforma izgāja cauri valdībai un Saeimai. Sākotnēji pozitīvi vērtētā nodokļu reforma jau draudēja izgāzties pēc tam, kad sāka modelēt tās ieviešanu realitātē un kabināt tai klāt dažādus papildinājumus un arvien atlikto veselības aprūpes finansēšanu. Kamēr Vienotībai nepatika šis un tas un tās ministri ik pa laikam rāva stopkrānu, tikmēr NA, tai netipiski, balstīja koalīcijas smagsvaru ZZS. Tās taktika esot nebremzēt nodokļu reformu, vienlaikus apvienības līderis Raivis Dzintars pavasarī bilda, ka panākts solījums palielināt atvieglojumus par apgādājamajiem bērniem līdz 250 eiro un atbalstu trešā bērna politikai. Tā kā nākamgad atvieglojums plānots nevis līdz 250, bet 200 eiro līdzšinējo 175 vietā un cita būtiska atbalsta specifiski ģimenēm ar bērniem nodokļu reformā nav, pat otrādi - tā ir draudzīgāka strādājošajiem bez bērniem nekā ar, pēdējā iespēja NA to prasīt budžetā. Tāpēc īsti nevar piekrist, ka NA pieprasījums ir «nepatīkams pārsteigums». To jau varēja gaidīt, jautājums varbūt vienīgi par pieprasījuma apmēru. Galu galā nākamgad ir Saeimas vēlēšanas, un ģimeņu atbalsta jautājumi, demogrāfijas ultimāti kļuvuši par ejošāku politisko preci vēlētāju tirgū nekā krievi nāk!. Un kāda jēga gan Imantam Parādniekam (NA) vadīt jaunizveidoto Demogrāfisko lietu centru, ja iniciatīvām nav naudas? Koncepcijas un runas jau bijušas daudz.

Demogrāfija esot palikusi vienīgais strīdus objekts nākamā gada budžeta projektā, par ko sarunas turpināsies šodien, bet rīt Demogrāfisko lietu centrs mēģinās prioretizēt ieceres «ierobežoto līdzekļu situācijā». Tulkojumā tas varētu nozīmēt - prasītos papildus 85 miljonus eiro demogrāfijai nākamgad nedabūt, ņemot vērā, ka papildus prioritārajiem pasākumiem kopumā piedāvāti vien 80 miljoni, bet nedaudz vairāk par Finanšu ministrijas solītajiem 12 miljoniem gan varētu izspiest. Ar tiem pietiktu pabalsta palielināšanai par trešo bērnu no 34,14 līdz 65,86 eiro, par katru nākamo - no 50,07 līdz 65,86 eiro. NA ultimāts ir 100 eiro pabalsts par katru trešo un nākamo bērnu jau nākamgad, nevis no 2020. gada, vienlaikus no saskaitāmajiem izslēdzot 19 gadu vecumu sasniegušos bērnus.

Tā kā valdības vadītājs atteicies vēl ko mainīt nodokļos vai virtuāli palielināt ieņēmumus, var cerēt vienīgi uz atbalstu kādiem naudu neprasošiem priekšlikumiem un apsolījumiem tuvākajā nākotnē un labākajā gadījumā kādu miljoniņu no universālās «līdzekļu neparedzētiem gadījumiem» sadaļas. Nu, gadās taču arī «neparedzēta» grūtniecība! Rēķinātājus var saprast, jo 2018. būs pirmais nodokļu reformas darbības gads, kuras ietekme uz valsts budžetu tiek lēsta ar mīnusa zīmi.

Tomēr, domājot par ekonomikas izaugsmi, nevar nedomāt par demogrāfiju. Ja valsts un sabiedrības vajadzības aug, jābūt vai nu vairāk nodokļu maksātājiem, vai lielākiem nodokļiem. Jau esošie nodokļi sabiedrībā tiek uztverti kā pārāk augsti un daudz, bet birokrātijas tēriņi kā nesamērīgi. Nodokļu celšana būtu ne vien nepopulāra, bet tā var arī negatīvi ietekmēt tautsaimniecību, radot vēl lielāku spiedienu uz algu kāpumu, kam netiktu līdzi produktivitātes kāpums. Jau tagad analītiķi atzīst, ka negatīvā demogrāfija, tostarp emigrācija, palielinājusi konkurenci uz darbaspēku, kas radījis spiedienu uz algu kāpumu.

Ja neinvestē dzimstībā, cits ceļš nodokļu maksātāju skaita vairošanai būtu imigrācija, kam nav atsaucības. Palielināt strādājošo skaitu politiķi mēģina arī ar sešgadnieku sūtīšanu skolā un septiņpadsmitgadnieku izstumšanu no tās, ik pa laikam palielinot pensionēšanās vecumu, ierobežojot bezdarbnieku pabalstu saņemšanu, nosakot dažādas ienākumu gūšanas reģistrācijas formas, cenšoties legalizēt nereģistrētos ienākumus u. tml. Var un vajag pilināt no visām pusēm, bet tā ir un būs lāpīšanās un būtībā - esošās situācijas pasliktināšana, lai gan valsts pārvaldes, attīstības mērķim vajadzētu labklājības pieaugumam. Ekonomikas būtiska komponente tomēr ir pietiekama cilvēku skaita nodrošināšana, kuras bāze ir demogrāfija. Ja dzimstībai gribam redzēt kaut nedaudz, bet stabili augšupejošu līkni, ģimeņu atbalsta politikai jābūt tādai, uz kuru var paļauties ilgtermiņā. Tā līdz šim nav bijis, tādēļ arī dzimstības līkne lēkā kā sirds aritmijas diagrammā.