Tā vien izskatās, ka Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vasarā izteiktā doma par prezidenta un premjera pilnvaru palielināšanu un tautas vēlētu Valsts prezidentu paliks vien kā kārtējā Saeimas ignorētā Vējoņa iniciatīva.

Vēl jau gan Saeimas frakcijām ir mazliet laika līdz septembra beigām izteikt savu viedokli, taču neizskatās, ka tās kvēli degtu vēlmē atbalstīt prezidenta idejas. Visi citi darbi un nedarbi ir svarīgāki, bet kaut kāds tautas vēlēts prezidents ir topa apakšgalā. Nevar teikt, ka jautājums būtu vienkāršs - tam ir savi plusi un mīnusi, ieguvumi un riski, taču vismaz politiķu diskusiju prezidenta iniciatīva bija pelnījusi. Taču pat diskutēt par to nav vēlmes. Prezidents jau nepaģēr radikālu Satversmes laušanu un pāreju uz prezidentālu republiku, bet uz visnotaļ racionālos apsvērumos balstītu domu ļaut tautai vēlēt prezidentu, dot viņam plašākas likumdošanas tiesības un tāpat arī ļaut premjeram pašam izvēlēties ministrus, ar kuriem kopā strādāt, nevis, kā tas ir pašlaik, kad premjeram dota iespēja vien ar nokārtu galvu pakļauties tam, ko izlemj partiju bonzas.

Absolūtu kurlumu no tautas priekšstāvju puses vērojam arī par Vējoņa izveidotās Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas secinājumu, ka jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski jāpiešķir Latvijas pilsonība. Tas, ka Latvijā dzimušam bērnam jābūt Latvijas pilsonim, ir pats par sevi saprotams. Izņēmums var būt vien, ja vecāki no bērna Latvijas pilsonības atsakās. Ir nejēdzība turpināt radīt bijušās PSRS valsts piederīgos un neesošas valsts pilsoņus.

Ar pilsonības došanu bērniem gan vēl maz kas būtu līdzēts, bet tas vismaz būtu labas gribas žests. Nepilsoņu skaits un īpatsvars Latvijā joprojām ir dramatiski milzīgs - 232 tūkstoši no 1,96 miljoniem iedzīvotāju jeb 12% ir nepilsoņi. Tas nav vairs gandrīz 30%, kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, tomēr nav normāli, ka vairāk nekā katrs desmitais Latvijā staigā ar dīvaino nepilsoņa pasi kabatā. Kad šo pasi redz anglis, viņš izlasa «alien», kas ir sinonīms vārdam «citplanētietis». Krieviski vārds «nepilsonis» skan vēl drūmāk - vārda «ņegraždaņin» pirmie četri burti ir «ņegr» jeb «nēģeris». Šāda pase, maigi izsakoties, mulsina. Moderna, dinamiska valsts nevar vairs atļauties tādu ņegru un eilienu skaitu un padomju pilsoņu dzimšanu trīs dekādes kopš padomijas sabrukuma.

Lūk, piemēram, igauņi (atkal tā Igaunija!) var sacīt, ka nepilsoņu īpatsvara problēma viņiem gan bija, bet tagad tā jau aiziet vēsturē - vairs tikai kādi 6% iedzīvotāju Igaunijā ir nepilsoņi. Ziemeļu kaimiņi kaut kā ir pratuši naturalizācijas procesu virzīt draudzīgāk.

Valsts prezidents gribēja vērst tautas priekšstāvju un sabiedrības uzmanību uz to, ka lielais nepilsoņu skaits ir attīstību traucējošs akmens valsts kaklā, un jādomā, kā no šīs nevajadzīgās nastas atbrīvoties. Taču prezidenta iniciatīva ir pazudusi kā nebijusi no politiskās dienaskārtības. Priekšplānā ir marginālas tēmas, piemēram, ākstīgā ņemšanās ar sen no politiskās skatuves nogājušu kungu noklausītām privātām sarunām viesnīcā pirms septiņiem gadiem. To, kas patiesi ir nozīmīgs, sāpīgs, nopietni diskutējams un risināms, Saeima paslauka pagultē. Ir taču priekšvēlēšanu gads, un kā tad tā tagad ies un runās par sarežģītām lietām? Tur taču var izpelnīties apsaukāšanos no interneta sociālo tīklu komentētājiem, var kļūt nepopulārs.

Valsts prezidents divu gadu laikā ir nācis ar piecām likumdošanas iniciatīvām un atdevis otrreizējai caurskatīšanai deviņus likumus. Visos deviņos gadījumos tas ir bijis diezgan pabaigs likumdošanas darba brāķis - nenovērstas pretrunas ar citiem likumiem, ar Satversmi, ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Tostarp bija pieņemts, piemēram, tāds likums, ka ārzemniekiem, kas pērk zemi Latvijā, obligāti jāzina valsts valoda vismaz B līmeņa otrajā pakāpē. B līmeņa otrā pakāpe ir ļoti augsts līmenis - jāprot brīvi runāt, lasīt, rakstīt un saprast. Jādomā, ka šis likums radīja īgnumu ne vienā vien investorā, kas to saprata kā mājienu, ka viņš nav vēlams Latvijā un tiek dzīts projām. Protams, likumu var apiet ar līkumu, nolīgstot kādu «ziclatvieti», kurš kļūst par formālo zemes īpašnieku, taču priekš kam ārzemniekam tāda blēdīšanās, ja var savu naudu un idejas likt lietā kaut kur citur? Ar to tika izjaukts ne viens vien labs biznesa projekts, kur labums un svešas naudas piesaiste būtu tikusi Latvijai. Vējonis likumu bija atdevis atpakaļ pārstrādei, taču Saeima tur neko būtisku neizlaboja.

Saeima un valdība groza nodokļu likumus, stāstot, ka tas nu būs dikti skaists gājiens uz Latvijas konkurētspējas palielināšanu, taču ar otru roku dara visu, lai to pašu konkurētspēju grautu. Un nemaz neklausās Valsts prezidentā. Vējonis kā tāds Dons Kihots pret vējdzirnavām, kā saucēja balss tuksnesī aicina domāt un diskutēt, taču, kāpēc jādomā, ja var nedomāt?