Zviedrijā dzīvojošā «mediju eksperte» Sandra Veinberga sociālajā vietnē twitter publicējusi ierakstu: «Nevēlos, lai no manas nodokļu naudas maksā gigantiskas summas Porziņģim. LV ir daudz vairāk vajadzību slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem.»

Veinbergas sašutumu izraisījis fakts, ka valsts piešķīrusi Latvijas Basketbola savienībai 135 000 eiro, lai segtu NBA kluba Ņujorkas Knicks spēlētāja Kristapa Porziņģa apdrošināšanas izmaksas un viņš varētu pārstāvēt Latvijas izlasi Eiropas čempionātā. Ievērojiet, apdrošināšanas izmaksas pret traumām, nevis kādas prēmijas sportistam. Šīs Veinbergas pretenzijas par, viņasprāt, nelietderīgi izmantoto nodokļu maksātāju naudu izsauca ļoti asu tvitersabiedrības pretreakciju, kuras centrālo domu vistrāpīgāk formulēja pazīstamais mūziķis un TV raidījuma Rampas ugunis vadītājs Andris Kivičs: «Tu nekad neizdarīsi tūkstošo daļu no tā, ko šis 22 gadīgais puisis ir izdarījis nācijas pašapziņai.»

Ar šo Kiviča repliku varētu domāt, ka incidents izsmelts un Veinbergai pienācīgi atbildēts, taču viņa atbildi parādā nepalika un savā mājaslapā publicēja plašu rakstu, kurā savus kritiķus nodēvēja par «nabaga kompleksu nomāktiem skauģiem», kuru «kaislību vājības» ir nopietnas pētniecības vērtas un «skaudības grāmata man ir pusrakstīta». Šī tvitervētra viņai esot ļāvusi saprast, «kādi Latvijā izskatās cilvēki «ar melnām sirdīm»».

Tā, lūk, ne vairāk, ne mazāk. Visi tie, kuri atļāvās publiski iebilst «viedajai» Veinbergai, ir cilvēki ar melnām sirdīm, kurus nomoka kompleksi un kaislību vājības. Gan tas pats Kivičs, gan teātra zinātniece Silvija Radzobe, kura aktīvi nostājās pret Veinbergas pozīciju, gan visi tie, kurus čempionāta laikā priecēja mūsu basketbolisti ar Porziņģi priekšgalā, bet kuriem nav žēl tos septiņus centus (samaksātā summa, izdalīta uz visiem Latvijas iedzīvotājiem), ir kompleksu nomākti skauģi, par kuriem tiek rakstīta skaudības grāmata.

Šī Veinbergas argumentācija iezīmē plašāku problēmu, jo Veinberga nav tikai pazīstama publiciste un «mediju eksperte», bet arī viena no redzamākajām zināmas trokšņainu ļaužu grupas pārstāvēm. Šo grupu, kuru nosacīti var dēvēt par ideoloģiskām plintniecēm, raksturo ārkārtīga neiecietība pret jebkādu citādu viedokli un augstprātīga iedoma, ka viņas ir nācijas guru, kas var mācīt pārējai sabiedrībai, kā tai pareizi domāt, dzīvot un rīkoties.

Pati par sevi tautas «apgaismošana» nebūtu īpaši nosodāma, jo latviešiem patiešām nenāktu par skādi dažas mentālas korekcijas, taču iebildumus rada, pirmkārt, veids, kādā šī «mācīšana» notiek, un, otrkārt, cilvēki, kas to dara. Vienu un to pašu lietu var pateikt gan tā, ka cilvēki būs gatavi dzirdēt un padomāt, gan arī tā, ka uzreiz rodas atgrūšanās un nevēlēšanās pat klausīties. Veinbergas retorika par «melnajām sirdīm» un kaislību vājību plosītajiem skauģiem skaidri demonstrē viņas uztveres horizontu un «pedagoģes talantu».

Latviešu tauta piecdesmit okupācijas gados ir guvusi pamatīgu traumu, kas iedragājusi gan nācijas pašapziņu, gan morāli ētisko serdeni. Ilgstošu traumu pārdzīvojušu tautu var pielīdzināt sociāli nelabvēlīgos apstākļos augušam bērnam, tāpēc tautas «pāraudzināšanai» būtu jābalstās uz modernās pedagoģijas pamatprincipiem, kuri nosaka, ka labākos rezultātus var iegūt, attīstot katra bērna labākās īpašības, ar iejūtību, uzmundrināšanu, paslavēšanu un pozitīvo paraugu.

Jebkurā Rietumeiropas pilsētā iebraucējus no bijušās padomijas uzreiz var atšķirt pēc viņu attieksmes pret saviem bērniem. Vecāki, visbiežāk tieši māte, uz bērniem kliedz un klaji izrāda savu necieņu, nemitīgi aizrādot un izsakot pārmetumus. Veinbergas un citu plintnieču (arī vīriešu dzimtes) publiskās izpausmes no šī aspekta ir ļoti līdzīgas. To stilistika ir kliedzoša, oponentus pazemojoša (skauģi, melnās sirdis utt.), bet šīs kliegšanas rezultāts ir nācijas pašapziņu graujošs. Lai ko Veinberga pati par sevi domātu, ilgie gadi Zviedrijā nav ļāvuši viņai tālu aizbēgt no savām sovjetiskajām saknēm, kas izpaužas šajās nesavaldīgajās lamās.

Tieši Porziņģis ar savu attieksmi pret darbu un tautu rāda, kādam jābūt nācijas ceļam uz saulaināku nākotni, kamēr Veinberga & Co ar savām pārmetošajām pamācībām un galveno principu - pazemot un apņirgt - rāda, kādam tam nevajag būt.