Manā uztverē nepilsoņi šobrīd jau ir pašas pamatnācijas – latviešu – ražojums. Jo, ja ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas pamatnācijas valdošais vairākums (tā man šķiet) nav spējis tikt galā ar lielu cilvēku grupu, kura tam valstī šķiet svešķermenis, tad, manuprāt, te drīzāk vietā ir nevis vārds «nespēja», bet vārds – «negribēja». Apzināti negribēja. Kā gan citādi? Jo – kamēr Latvijā būs nepilsoņi, kuru statuss sākotnēji tika sludināts kā pagaidu vai pārejas statuss, tikmēr arī Latvijas valstij būs «pagaidu» statuss. Proti – tā apliecinās, ka nav spējīga izveidot vienotu, stabilu pilsonisko sabiedrību.

Ja jūs domājat citādi, atklājiet man, kāpēc mūsu patlaban «progresīvajiem spēkiem» tik ļoti rūp ne tik vien kā joprojām samērā liela (12%) padomju laiku pārpalikuma (nepilsoņu) uzturēšana, bet arī tā atražošana šajā statusā? Interesanti - ceturtdaļgadsimts pagājis, bet galvenais varas noturēšanas resurss joprojām nav vis nacionālā pašapziņa, tās kvalitatīvs, protams, latvisks apliecinājums, bet arvien kāda polarizācija. Varētu domāt, ka pozīcijas partiju politisko kursu nosaka negatīva nostalģija pēc padomju laikiem (jo tagad mēs mazas valsts ietvaros faktiski spēlējam to pašu spēli, ko padomju režīms savulaik spēlēja, meklēdams pasaulē ienaidniekus, lai attaisnotu savu vājo sociālekonomisko konkurētspēju), un nepilsoņi ir efektīva, pozīcijai (!) nepieciešama šīs nostalģijas barotava. Manā uztverē Latvijā šajos procesos arvien prevalē nevis pamatnācijas pašapziņas stiprināšana, bet tās biedēšana ar te kultivētā nepilsoņu kopuma nelojalitāti Latvijai. Kāpēc tas tā? Kāpēc mums tā patīk uzdot Krievijas iespaidu uz vietējiem krieviem bezmaz par fatālu? Ko esam paši darījuši, lai beigtu par to vaidēt?

Tas tā ir arī tāpēc, ka integrācijas politika Latvijā manā uztverē jau sākotnēji balstījās nevis pamatnācijai piedienīgā pašapziņā, pašlepnumā (un atbildībā), bet kaut kādos, iespējams, okupācijas vai vēl agrākos gados iegūtos vājuma kompleksos. Tā lielā mērā balstījās attieksmē - «mēs tevi piespiedīsim kļūt par pilsoni». Taču, izmantojot tikai tā saukto administratīvo resursu, varbūt var nokārtot kādas varai vēlamas statistiskas formalitātes, bet cerēt ar to vien dabūt stabilu un vienotu pilsonisko sabiedrību nevar. Toties (apzināti?) operējot integrācijas lietās vien ar direktīvām, iztiekot bez sabiedrības sakopšanas politikas, var panākt to, ka valstī jau ilgus gadus tiek labilā statusā uzturēta prāva sabiedrības grupa, kuru notes brīdī viegli uzdot par padomju, vecā režīma palieku. Tas ir tik vien kā viegls varas iegūšanas, tās noturēšanas, nevis nācijas, valsts veidošanas resurss. Cieņu tostarp rada pamatnācijas vērtību apliecinājums, nevis varas spēks. Vara manā izpratnē pastāv šīs vērtības dēļ, nevis vērtība - varas dēļ. Bet, ja mums ir tik vien padoma kā uztiept (nevis pārliecināt), tad - ar ko mēs esam labāki par iepriekšējo režīmu, kad izrādījās, ka valodu var arī uztiept? Ne jau krievu valoda un kultūra mūs okupēja. Mūs okupēja konkrēts režīms, kurš izmantoja šīs vērtības (!) kā varas instrumentu. Ja mēs atkārtojamies, tad grūti cerēt uz atsaucību.

Var teikt, ka esmu to savā ziņā pārbaudījis. Esmu integrējis kādus desmit nepilsoņus. Savas tuvākās apkārtnes ļaudis. Pārdevējus, sētniekus, pensionārus... Un man šķiet, ka viņi un viņu bērni tagad ar mani runā latviski (es ar viņiem - kā kuru reizi) ne tāpēc, ka es viņiem gādāju kādas grāmatas, runāju ar viņiem latviski, laboju viņu valodas kļūdas…, bet gan normālu, nesamākslotu ikdienišķo attiecību dēļ. Un vēl varbūt tāpēc, ka es kaut ko zināju arī no viņu kultūras un izpaudos savā zemē krieviski dažkārt pat labāk nekā viņi. Es centos to neuzbāzīgi darīt viņiem par naturalizācijas stimulu.

Jā, nepilsoņi, ja viens no vecākiem to grib, patiešām var reģistrēt savu bērnu kā pilsoni. Valsts prezidenta ideja šajā, formālajā aspektā neko īpaši jaunu nepiedāvā. Manā uztverē te runa ir par ko citu - kura puse te ir aktīvā, kura pasīvā. Jo - ja aktīvā ir valsts puse, bet tu, nepilsoni, negribi savam bērnam Latvijas pilsonību, negribi viņa stabilu izaugsmi saliedētā pilsoniskā sabiedrībā, tad jājautā - kā tu te definē pats sevi, kāpēc tu esi te? Iespējams, Latvijas varas attieksme ir tevi aizvainojusi, bet, ja tu te paliec un vēl gribi uzturēt šo aizvainojumu caur savu bērnu līdz septītajam augumam, tad tu te esi tik vien kā pateicīgs resurss esošās varas kvalitātes nodrošinājumam. Varas, kuru mūsu nošķirtība pagaidām acīmredzot interesē vairāk par spēcīgas, vienotas pilsoniskas sabiedrības gudru veidošanu.