Septembra nogalē, laikā, kad gājputni jau pošas uz dienvidiem, valstu vadītāji lido uz Ņujorku, lai reizi gadā piedalītos ANO Ģenerālajā asamblejā, paustu savas valsts nostāju un uzklausītu citu valstu līderu teikto, uz Ņujorku uzrunāt ANO Ģenerālās asamblejas 72. sesiju devās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Viens no svarīgiem jautājumiem, par kuru savā runā 19. septembrī asi izteicās ASV prezidents Donalds Tramps - ANO ir neefektīva organizācija: «Pārāk bieži šī organizācija [ANO] fokusējas nevis uz to, lai sasniegtu rezultātu, bet gan uz birokrātiju un procesu. Dažos gadījumos valstis meklē iespēju iznīcināt šīs iestādes cēlo misiju, pārņemot savā kontrolē sistēmu, kurai vajadzētu tieši ietekmēt [šo valstu] uzvedību.»

20. septembrī to pašu domu izteica arī Latvijas Valsts prezidents: «ANO kā vienīgajai patiesi globālai organizācijai jābūt spējīgai efektīvi reaģēt uz nopietnajiem globāliem izaicinājumiem, ar kuriem mēs saskaramies: reģionālie konflikti un humānās krīzes, terorisma draudi un nedrošība saistībā ar migrāciju, klimata pārmaiņas un nabadzība… Nav noslēpums, ka organizācija ir kļuvusi pārāk sarežģīta un birokrātiska, lai spētu ātri reaģēt uz mūsdienu izaicinājumiem. Daži pat domā par tās uzticamību un lietderību. ANO jāsaglabā, bet dažos gadījumos pat jāatgūst pilsoņu un dalībvalstu uzticība tās spējai novērst un reaģēt uz krīzēm, kā arī veicināt uz noteikumiem balstītu pasaules kārtību.»

21. gadsimtā valstu politiskie līderi izvirza ANO jaunas prasības. Tomēr ir jāatgādina, ka, 1945. gadā dibinot ANO, šai organizācijai tika noteiktas citas prioritātes. Tolaik ANO galvenā misija bija nākotnē nepieļaut līdzīgas globālas katastrofas atkārtošanos, par kādu visai cilvēcei izvērtās Otrais pasaules karš. Instruments, ar kuru bija iecerēts nodrošināt mieru, bija lielvaru interešu līdzsvarošana. Tāpēc ANO piecām lielvarām - ASV, Ķīnai, Krievijai, Lielbritānijai un Francijai - ir dota milzīga vara pār citām ANO dalībvalstīm. Dibinot ANO, tika noteikts, ka uz jebkuru miera apdraudējumu jebkurā pasaules punktā ir nevis nekavējoši operatīvi jāreaģē, bet gan tika noteikts, ka par to (un par to, vai jāreaģē vispār) vispirms ir jāvienojas piecām ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm. Tāpat, lai mainītu pašreizējo ANO lēmumu pieņemšanas procedūru, par to vispirms ir jāvienojas lielvaru piecniekam, panākot, lai neviena no piecnieka valstīm neiebilstu.

Diemžēl ANO Ģenerālās asamblejas 72. sesija ieies vēsturē nevis ar valstu līderu kārtējiem aicinājumiem reformēt ANO, bet gan ar to, ka no ANO tribīnes ASV prezidents piedraudēja noslaucīt no zemes virsmas (totally destroy) vienu ANO dalībvalsti. Vispirms Donalds Tramps nosauca Ziemeļkorejas vadību par «noziedznieku bandu», kas cenšas apbruņoties ar kodolieročiem un raķetēm, un piebilda: «Savienotajām Valstīm ir liels spēks un pacietība, taču, ja tās būs spiestas aizstāvēt sevi vai savus sabiedrotos, mums nebūs citas izvēles kā pilnībā iznīcināt Ziemeļkoreju.»

Diemžēl ASV prezidenta teiktais par ASV nolūkiem un forma, kā tas tika izteikts, rupji pārkāpj starptautiskās tiesības, kas ir noteiktas Ženēvas konvencijās (1977. gada 8. jūnija papildu protokols pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību, I protokols).

Ženēvas konvencijas 40. pants nosaka aizliegumu draudēt pretiniekam, ka neviens nepaliks dzīvs, kā arī vadīt karadarbību ar šādu mērķi. Ženēvas konvencijas 48. pants nosaka, ka visas militārās operācijas drīkst vērst tikai pret militāriem objektiem.

Ženēvas konvencijas 51. pants nosaka aizliegumu izteikt draudus, kuru galvenais mērķis ir radīt bailes iedzīvotāju vidū.

Ženēvas konvencijas 56. pants aizliedz veikt militāru triecienu pret kodolobjektiem un atomelektrostacijām (pat tad, ja šie objekti ir militāri objekti), «ja šāds uzbrukums varētu izraisīt smagus zaudējumus civiliedzīvotāju vidū».

Diemžēl ANO tribīnē ASV prezidents atļāvās rīcību, par ko mazākas valsts līderis varētu tikt tiesāts kā kara noziedznieks starptautiskajā tiesā.

Atliek cerēt, ka 21. gadsimtā pasaules lielvaru līderiem, pat mēģinot atrisināt Ziemeļkorejas problēmu, pietiks saprāta nepārkāpt starptautiskajās tiesībās noteikto robežu, kas taisnīgu rīcību nodala no kara noziegumiem.