Referendums par Katalonijas neatkarību aizvadīts. Var jau teikt, kā to izdarīja Spānijas premjerministrs Mario Rahojs, ka «nekāda referenduma nebija». Tiesa, visa pasaule redzēja pretējo. To, ka, par spīti Spānijas policijas brutālajiem centieniem šo referendumu nepieļaut, tas tomēr notika. Arī pašā Katalonijā tika novērtēta Madrides rīcība, kā rezultātā plaisa starp Kataloniju un Spāniju tikai paplašinājās.

Kas notiks tālāk, grūti teikt, jo var jau Katalonija vienpusēji pasludināt savu valstisko neatkarību, bet tik un tā līdz reālai neatkarībai vēl pagarš ceļš ejams. Mums, kuriem pašiem pirms trīsdesmit gadiem bija ļoti līdzīga situācija, šobrīd augstprātīgi spriedelēt, ir vai nav katalāņi pelnījuši neatkarību, ir vienkārši pretīgi. Tomēr tas mums netraucē vērtēt, kā notiekošais Pireneju pussalā ietekmēs notiekošo šaipus Baltijas jūrai.

Latvijas drošība lielā mērā ir atkarīga no stabilitātes Eiropā un pasaulē - jo situācija stabilāka, jo Latvijas drošība augstāka. Mums šis stabilitātes zudums ir bīstams ar to, ka juku laikos katrs ir aizņemts ar sevi un mazo valstu aizsardzības jautājumi aizbīdās tālākā plānā. Izejot no šīs loģikas, varētu domāt, ka vispārējās stabilitātes un Latvijas drošības vārdā mums būtu jānostājas Madrides pusē un jānosoda Katalonijas referenduma rīkotāji. Šādu pozīciju svētdien sociālajos tīklos arī centās paust daži vietējie «gudrīši», piesaucot gan pilnīgi aiz matiem pievilktas Latgales analoģijas (Latgalē nav ne miņas no līdzīgiem procesiem, kādi notiek Katalonijā), gan Maskavu, gan citus argumentus.

Šīs «loģikas» vājais punkts ir maldīgais pieņēmums, ka realitāti (tautas gribu) var ignorēt. Galvenais ir strikti ievērot juridiskās normas, un viss notiks «kā pienākas». Līdzīgi kā - vajag tikai ievērot veselīgu dzīvesveidu, un nekas slikts nekad nenotiks. Diemžēl dzīve ienes savas korekcijas, neatkarīgi no juridiskiem dokumentiem vai ārstu ieteikumiem.

Cilvēki, kuri dažādu psiholoģisku iemelsu dēļ gandrīz vienmēr nostājas varas pusē un nosoda brīvdomības, piesauc Spānijas konstitūciju, kura šādus referendumus neparedz un postulē Spāniju kā nedalāmu valsti. Taču nevienas valsts konstitūcija pati par sevi nav nekas uz mūžiem akmenī iekalts. Tiklīdz tauta ir pret, tā šī konstitūcija vai atsevišķi tās punkti kļūst neleģitīmi, par spīti rakstītajam burtam. Tā arī šeit - ja Katalonijas tauta nevēlēsies dzīvot zem Madrides jurisdikcijas, tad nekāda konstitūcija to nespēs novērst.

To nevēlas saprast Spānijas centrālā vara, un tai vairāk vai mazāk atklāti piebalso politiskā šķira ārpus Spānijas, jo politiskā šķira vienmēr instinktīvi ir varas, nevis brīvdomības pusē. Tiek piesaukti dažādi argumenti, kāpēc katalāņiem neatkarība nepienākas. Šie argumenti varbūt ir izšķiroši juridiskos strīdos, taču politikā svarīgākā ir tautas griba, no kuras arī viss būs atkarīgs. Vai katalāņu tautai izdosies turpināt ofensīvu, vai arī pēc kāda brīža iestāsies pagurums un atplūdi? Spānijas centrālā vara cer uz otro scenāriju, kamēr pašreizējā Katalonijas vadība cenšas «kalt dzelzi, kamēr tā karsta».

Esošajā situācijā Latvijai un pasaulei izdevīgākais scenārijs būtu politiskais dialogs ar mērķi patiesi risināt situāciju, nevis tikai vilcināt laiku. Šobrīd bumba ir Madrides pusē, jo tās līdzšinējā pozīcija ir līdzīgās situācijas jau redzēta - nekāds Katalonijas jautājums neeksistē, tā ir tikai dažu politikāņu uzkurināta pseidoproblēma, tāpēc nav pat par ko runāt. Šāda pozīcija nav konstruktīva un draud ar spriedzes palielināšanos ar visām no tā izrietošām sekām.

Atsevišķi jārunā par mūsu politiķiem, kuri nesteidz skaļi paust savu nostāju. Šeit esmu spiests (jo emocionāli tam nepiekrītu) viņus aizstāvēt. Viena lieta ir parastiem cilvēkiem sociālajos tīklos vai medijos izteikt savu viedokli par Spānijas policijas brutalitāti, bet pavisam cita to darīt oficiālām Latvijas amatpersonām. Kāpēc mums kaitināt un pret sevi noskaņot Spānijas oficiālo varu? Spānija ir liela un ietekmīga valsts gan ES, gan NATO sastāvā. Spānijas bruņoto spēku karavīri ir Ādažos dislocētā daudznacionālā bataljona sastāvā. Tas viss uzliek lielu atbildību. Politikā balstīties uz emocijām nav tālredzīgi, tāpēc ļausim politiķiem būt profesionāli diplomātiskiem un neprasīsim, lai viņi skrien ratiem pa priekšu.