Starptautiskajai sabiedrībai nav ļoti daudz instrumentu, ar kuru palīdzību varētu piespiest Ziemeļkoreju atteikties no bruņošanās programmām. Ziemeļkoreja demonstrē pieaugošu kapacitāti ballistisko raķešu un kodoltehnoloģiju jomā, bet ANO nosaka arvien stingrākas un stingrākas ekonomiskās sankcijas. Vai tikai ar ekonomiskām sankcijām ir iespējams piespiest Ziemeļkoreju atteikties no ieroču pilnveidošanas?

Novērtēsim, kādas sekas izraisīja ekonomiskās sankcijas, kuras 2014. gadā tika noteiktas pret Krieviju. Vislielāko ietekmi uz Krievijas ekonomiku atstāja aizliegums pārfinansēt kredītus, kas bija izsniegti ārvalstu valūtās Rietumu bankās. Šis lēmums, komplektā ar naftas cenu kritumu, izraisīja ievērojamu (50%) Krievijas rubļa devalvāciju. Sankciju sekas bija trieciens Krievijas augstākā vidusslāņa labklājībai. Alga dolāru vai eiro izteiksmē saruka gandrīz divas reizes. Krievijas lielo uzņēmumu vidējā ranga priekšnieki, kas 2013. gadā varēja atļauties pirkt īpašumus Spānijas dienvidos, pēc sankcijām nespēja maksāt kredītu procentus un bija spiesti jostas savilkt ciešāk. Sankcijas tika noteiktas cerībā, ka augstākā vidusslāņa neapmierinātība veicinās Krievijas ārpolitiskā kursa maiņu.

Tomēr, kā to varēja novērot, redzot ekonomisko sankciju izraisītās sekas Sadama Huseina laika Irākā, Irānā un citviet, tad tās nav ideāls instruments.

Pat neliela mēroga ekonomiskās sankcijas ir efektīvas, ja tās vērš pret bagātu zemi. Taču, jo primitīvāka ir valsts ekonomika, jo mazāk tā ir atkarīga no starptautiskās sadarbības, un līdz ar to sankciju efekts būs mazāks.

Ja ekonomiskās sankcijas tiek vērstas pret zemi, kuras ļaužu vairākums režīmu atbalsta un nevēlas tā nomaiņu, tad ekonomiskās sankcijas kļūst par galveno stimulu reformēt valsts ekonomiku, pārveidojot to par pašpietiekamu. To savulaik atzina Irānas garīgais ājatolla Homeini (1902-1989), nosaucot amerikāņu sankcijas par Dieva svētību, un uzsverot, ka, tikai pateicoties ekonomiskajām sankcijām, Irānai izdevās reformēt valsts ekonomiku par pašpietiekamu un uz vietas sākt ražot to, ko Irāna šaha valdīšanas laikā importēja.

Sankcijas pret Krieviju bija visai maigas. Ja 2014. gadā Krieviju atslēgtu no starpbanku norēķinu sistēmas SWIFT (Irānu atslēdza no 2012. līdz 2016. gadam), tad īslaicīgās ekonomiskās sekas būtu iespaidīgas. Ekonomiskās sankcijas un pretsankcijas piespieda arī Krieviju īstenot pārkārtojumus, veidojot pašpietiekamu ekonomisku sistēmu. Tā rezultātā pašnodrošinājumā ar lauksaimniecības produkciju Krievija ir sasniegusi visaugstāko līmeni, kāda tai nebija pēdējos simts gadus - kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Ņemot vēra riskus tapt atslēgtai no starpbanku norēķinu sistēmas un no interneta, Krievija attīstīja nacionālo maksājuma karšu norēķinu sistēmas, valdība aizliedza Krievijas uzņēmumiem uzglabāt datus uz ārzemēs esošiem serveriem utt. Krievijas ārpolitika nemainījās, bet ekonomiskā sistēma tagad ir noturīgāka pret jaunām iespējamām sankcijām.

Vai Ziemeļkoreju var piespiest pildīt tās pretinieku gribu, pastiprinot ekonomiskās sankcijas?

Tikai viens salīdzinājums. Latvijas eksports uz vienu iedzīvotāju gadā ir aptuveni 5000 eiro (2016. gads), bet imports 6000 eiro. Cik liels ir Ziemeļkorejas eksports un imports uz vienu iedzīvotāju?

Atbilde ir šokējoša. Vērtējot pieejamo ANO statistiku, 2014. gadā uz vienu iedzīvotāju Ziemeļkorejas eksports bija 100 eiro gadā, bet imports 115 eiro gadā.

Tāpēc ārējās tirdzniecības nozīmi Ziemeļkorejas ekonomikā nevajadzētu pārspīlēt. Nevajadzētu pārspīlēt jauno ekonomisko sankciju nozīmi un iespējamās sekas. Protams, Ziemeļkorejas ekonomikai ir nepieciešami trūkstošie resursi - naftas vai naftas produktu imports, taču Ziemeļkorejai ir vēsturiska pieredze, kā iztikt ar minimālu naftas importu. Divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Ziemeļkorejas imports tika ierobežots nevis sankciju, bet valūtas trūkuma dēļ, kravas auto ar gāzģeneratora dzinējiem, kad auto darbina deggāze, kas tiek iegūta no malkas vai akmeņoglēm, nevis benzīns, bija Ziemeļkorejas lauku un pilsētu ikdiena.

Ja patiešām mērķis ir samazināt saspīlējumu Korejas pussalā, tad pirmais solis būtu abpusēja rīcība, atsakoties no soļiem, kas provocē otru pusi. Ar Ķīnas starpniecību Ziemeļkorejas līderis ir noformulējis, pie kādiem nosacījumiem Ziemeļkoreja būtu gatava pārtraukt žvadzināt ar ieročiem. Dienvidkorejai un ASV ir jāizbeidz regulārie militārie manevri pie Ziemeļkorejas robežām.

Ja draudi noslaucīt Ziemeļkoreju no zemes virsmas nelīdz un jaunākās ekonomiskās sankcijas, visticamāk, neko nedos, tad varbūt, pirms sākt jaunu karu, var pamēģināt kādu laiku neprovocēt Ziemeļkoreju ar ieroču žvadzināšanu 38. paralēles (Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas armiju demarkācijas līnija) dienvidu pusē.