Ja īsumā būtu jāraksturo Latvijas vadošo politisko spēku kvēlākā vēlēšanās pēdējo 27 gadu laikā, tad to var izteikt vienā teikumā: lai Latvijas iedzīvotāji nekurnot maksātu tikpat lielus nodokļus kā sociāli atbildīgās zemēs (kā Zviedrijā), bet valsts sociālā atbildība būtu minimāla (kā ASV).

Patiešām - Zviedrijā ir ļoti augsts valsts sociālās atbildības līmenis, bet, lai to uzturētu, ir nepieciešams iekasēt ļoti augstus nodokļus. Savukārt klasiskais ASV modelis nosaka, ka valsts iekasē ne pārāk lielus nodokļus, taču no lielākajiem ienākumiem iedzīvotajiem pašiem ir jāfinansē noteikts pakalpojumu klāsts - augstākā izglītība, medicīnas sfēra, normāls vecumdienu pensiju nodrošinājums u.c.

Pēc neatkarības atgūšanas liela daļa no latviešu diasporas, kuri atgriezās dzimtenē, bija ar amerikāņu pieredzi un atgriezušies ar saviem padomiem virzīja mūsu valsti, lai pārveidotu Latviju par mazo Ameriku. Tiesa, Latvijas amerikanizācijas idejas vienmēr atdūrās pret Latvijas iedzīvotāju vēlmi dzīvot sociāli atbildīgā valstī. Tomēr daudzās un mainīgās Latvijas koalīcijas divdesmit gadu laikā veselības nozarē sasniedza vienu no augstākajiem privātā līdzfinansējuma relatīvajiem līmeņiem starp attīstītajām valstīm. No kopējiem izdevumiem par ārstniecību Latvijas iedzīvotāju tiešie izdevumi privātajai medicīnai un līdzfinansējums valsts medicīnai veido aptuveni 40%. Zviedrijā tie ir 15-20%, bet ASV tikpat lielu izmaksu īpatsvaru (35-40% no kopējiem ārstniecības izdevumiem) sedz privātas veselības apdrošināšanas kompānijas. Formāli Latvijas pacientu iemaksas un mājsaimniecību tiešie izdevumi medicīnas pakalpojumiem sakrīt ar ASV privātās brīvprātīgās veselības apdrošināšanas struktūru medicīnas nozares izdevumos. Ja visus šos tiešos iedzīvotāju maksājumus medicīnai aizvietotu ar privāto veselības apdrošināšanu, tad veselības nozares ienākumi paliktu tādi paši, bet iedzīvotāji maksātu apdrošināšanas prēmijas medicīnas pakalpojumu rēķinu vietā. Šī līdzība tad arī fascinē daudzus vietējos reformatorus ieviest (atjaunot, jo bija laiks, kad tāda bija) masveidīgu privāto veselības apdrošināšanu Latvijā. Vienīgais, kas būtu jāņem vērā, ka, pārejot no tiešiem pacientu maksājumiem par medicīnas pakalpojumiem uz starpnieka (privāta apdrošinātāja) maksājumiem, kopējie iedzīvotāju izdevumi pieaugs. Pie pašreizējā izdevumu līmeņa par medicīnas pakalpojumiem vēl būs jāpieskaita apdrošinātāju izmaksas (kas Latvijas apstākļos ir milzīgas) un apdrošinātāju iekārotās peļņas līmenis. Lai gan privātā izdevumu proporcija par medicīnas pakalpojumiem Latvijā ir ārēji līdzīga ar ASV, starp Latvijas un ASV vidējiem iedzīvotāju ienākumiem ir milzīga atšķirība. Ienākumi uz vienu cilvēku un vienlaikus izdevumi par ārstniecību uz vienu cilvēku ASV ir daudzkārt lielāki nekā Latvijā.

Taču galvenais - nemitīga egoisma un individuālisma sludināšana ir izveidojusi paaudzi, kas, būdami veseli, nevēlas tā pēkšņi sākt maksāt ievērojamu daļu no saviem ienākumiem par to, lai citi pacienti par medicīnu maksātu mazāk. Ja pašreizējo maksu par medicīnas pakalpojumiem aritmētiski aizstātu ar apdrošināšanas klientu regulārajām iemaksām, bet apdrošināšanas regulārie maksājumi būtu novienādoti (Latvijas Bankas ierosinātais modelis), tas būtu ļoti izdevīgi tiem, kuri pašlaik par medicīnas pakalpojumiem maksā ļoti daudz, bet šāda reforma būtu ārkārtīgi neizdevīga tiem, kas par medicīnu maksā maz vai vispār tikpat kā nekad nepērk medicīnas pakalpojumus. Lai šādu pretrunu novērstu, privātai veselības apdrošināšanai būtu jānosaka taisnīgs prēmijas apmērs - ļoti liela apdrošināšanas ikgadējā maksa (vairāki tūkstoši gadā) hipohondriķiem un tiem, kam ir nosliece smagi slimot, un relatīvi zema maksa (vairāki simti eiro gadā) tiem, kas medicīnas pakalpojumus tikpat kā neizmanto. Būtu jāizveido līdzīga sistēma kā OCTA polisēm. Tiem, kas atkārtoti iekuļas avārijās, polises cena ir daudz lielāka nekā tiem autovadītājiem, kas negadījumos iekuļas reti.

Tikai, lai taisnīgi noteiktu privātās veselības apdrošināšanas cenas, apdrošinātājiem ir jātiek pie visu pacientu visām veselības apdrošināšanas slimību (un zāļu pirkumu) vēsturēm. Šo problēmu ar laiku atrisinās e-veselības sistēma. Taču, kamēr tajā pacientu dati vēl nav ievadīti - ģimenes ārstiem nepatīk, ka viņi bez atlīdzības ir spiesti tērēt savu laiku, lai ievadītu privātajai apdrošināšanai nepieciešamo datu bāzi -, tikmēr var imitēt reformas, vienlaikus sākot eksperimentus, lai vismaz daļu Latvijas iedzīvotāju sāktu pieradināt pie maksājumiem par veselības apdrošināšanu. Šādā kontekstā ir jāinterpretē izmaiņas Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kuru Saeima atbalstīja otrajā lasījumā.

Nav jēgas diskutēt par defektiem šajā likumā - šī ir tikai starpstadija medicīnas pilnīgai privatizācijai, lai pēc vairākiem gadiem Latvija pilnībā atteiktos no sociāli atbildīgas valsts paliekām un obligātā kārtā piespiestu visus pirkt privātās apdrošināšanas veselības polises.