Izrādās, čekas maisus nevar izbērt uz galda tāpēc, ka daļa no to satura ir kļuvusi par Satversmes aizsardzības biroja maisu saturu.

Profesionāli es to varētu saprast, ja vienlaikus tiktu konsekventi un principiāli šķirta profesionāla šīs tēmas (tas, ko dara TSDC u.c.) izpēte no politiska, publiska ar čekas maisiem saistīta marasma. Proti - ja maisu saturs tiek pakļauts selekcijai, šķirošanai, dalīšanai, ja tas nav pieejams un netaisās būt pilnībā (!) pieejams visiem (uz ko es pastāvu un pastāvēju, kopš šis vārdu savienojums čekas maisi te parādījās), tad to saturam sabiedrībai nav lielākas nozīmes kā «daiļliteratūrai». Visi, kas šajos maisos atrodami, tad faktiski top tikai par kaut kādā citā īstenībā, teiksim, astoņdesmitajos gados, reāli mitušu cilvēku prototipiem. Tikai par prototipiem. Jo problēmas (maisi) apjoms, tās konteksts, lai uzskatītu attieksmi pret visiem, kas tajos maisos ir, par objektīvu, tiek degradēts. Patiesība top kropla.

Ja negribas šajā ziņā mācīties no igauņu vai leišu prakses, tad šādā situācijā varbūt pat labāk būtu piesūtīt katram, kas maisos, viņa kartītes kopiju individuāli. Lai tad viņš kārto attiecības pats ar sevi. Līdzīgi kā Jānis Rokpelnis, publiski izpaudies, pirmām kārtām risina attiecības pats ar sevi. Nevis ar mums. Man tā ir respektējama rīcība. Lai arī formāli viņš šīs attiecības bija nokārtojis tad, kad atklājās LSDSP. Visi tie, kas tagad gānās par Jāni, viņa dzejdara talanta priekšā nav neko vērti.

Tāpēc, ja kāds metas Jāni tiesāt, ja kāds grasās rīkot raganu medības tiem, kas tur tagad tajos maisos ir, man ir jautājums - kas esam tolaik bijuši tie citi mēs, ka tagad, kad nekas mūs pašus vairs neapdraud, ieceļam sevi soģu kārtā? Ar ko mēs šajos vai tajos laikos esam apliecinājuši sevi labākus, pārākus par tiem, kas šā vai tā atdevās svešam režīmam. Par ko gan pagultē tupētāju gļēvums, ko tagad itin daudzi taisa bezmaz par protestu un varonību, lai būtu turams par patiesības vēsti?

Turklāt - kopš jaunām dienām, pateicoties cilvēkiem, kurus man laimējies satikt, es uzskatu, ka politiskie režīmi, iekārtas, ideoloģijas… ir sekundāri, margināli iepretī tautas vai pat atsevišķa cilvēka talantam. Ko vērti režīmi, ja viņi šo savas tautas talantu nevīžo kopt un vairot? Noraidīt, noliegt, apgānīt talantu (lai kādus ar laicīgus uzskatus tas nepaustu) šo sekundāro iemeslu dēļ man nozīmē apgānīt, darīt nabagu savu tautu.

Tāpēc man riebjas, ja čekas maisu saturs šodien top par politisko partiju «barību», par manipulēšanas instrumentu, par ēsmu ļautiņiem, kuri drūmajos padomju laikos pakļāvās režīmam un tā negācijām gluži tāpat, kā pakļaujas un anonīmi rej no pagultes uz šodienas valdību vai politiķiem. Es uzskatu, ka čekas maisu neatvēršana, to satura «selekcionēšana» kādu varas ikdienas apsvērumu dēļ noved pie politiskām spekulācijām un cilvēku ķēzīšanas. Savulaik man bija zināmas cerības, ka Latvijas varas partiju politiskā kultūra būs augstāka par to, lai atļautos šo, teiksim, kompromatu, padarīt par savas nākotnes politisko kapitālu.

Patlaban man ņemšanās ap šiem maisiem (tālu no šīs ņemšanās nav arī gvelšana par tā sauktajām oligarhu sarunām) nozīmē vien to, ka vara izraksta sev nabadzības apliecību. Tā izvelk priekšplānā pagātnes kompleksus, jo tai nav, ko piedāvāt Latvijas nākotnei. Tā cer atražoties varā ar teju trīsdesmit gadu veciem spoku stāstiem, nevis kādām svaigām, futūristiskām, cilvēkiem saprotamām un tuvām nākotnes idejām. Turklāt ne no pūļa, bet tieši no politiķu, ierēdņu un arī mediju puses visvairāk skan runas par maisu atvēršanas gadījumā iespējamajām «raganu medībām», «dubļu vannām» u.tml. Bet, kam tad jāgādā, kam jāatbild, lai kaut kas tāds Latvijā būtu neiespējams ne tikai saistībā ar maisiem? Vai valsts, sabiedrības politiskās kultūras līmenis nav politiķu ziņā? Taču tie, savas aizrautīgās kāres - atražoties varā - pārņemti, jau tiešā tekstā šuj maisus klāt Saeimas vēlēšanām. Tātad - tie pamatā cer uz senilu un, atvainojiet, pastulbu vēlētāju, kurš padomju laikā bijis par gļēvu, lai pastāvētu ar savu mugurkaulu. Turklāt vēl brēc, ka arī atjaunotajā Latvijā pie varas ir komunisti. Kāpēc? Kāpēc tu, kas tā uzskata, neesi pie varas? Kāpēc neesi tos aizvācis? Tāpēc, ka ar savu brēkāšanu tu tik vien kā attaisno savu nekā nedarīšanu valsts dēļ. Ambiciozs Latvijas parazīts. Un - joprojām pagultē.