Saeimas izmeklēšanas komisijā, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, absurdu situāciju, melu, mītu, murgu un gānīšanās ir bijis pārpārēm.

Daudzi par to ir arī uzjautrinājušies. Var jau pasmīkņāt, kā Saeimas deputāts Andrejs Judins, sajutis 13. Saeimas vēlēšanu tuvošanos, izmeklēšanas komisijas sēdē aizmirst augstskolās apgūtās jurisprudences pamatzinības; var pabrīnīties, kā tā paša iemesla dēļ šis pats deputāts zaudē jebkuru pieklājību pret juristu cunftē tiešām augsti cienītiem profesionāļiem un kolēģēm sievietēm.

Tomēr nekādi smiekli vairs nenāk par to, ko deputāts Judins noorganizēja parlamentārās izmeklēšanas komisijas pēdējā sēdē, kurā tika iztaujātas arī uzaicinātās personas.

Jau pirms kāda laiciņa Judins uzstājīgi pieprasīja, lai uz Saeimas komisiju tiktu aicināts bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks, ilggadējais Pretterorisma centra vadītājs pulkvedis Juris Leitietis.

«Leitieša iztaujāšana notiks slēgtā sēdē īpaši aprīkotās telpās, un komisijas vadītāja Inguna Sudraba tajā nedrīkstēs piedalīties, jo runa būs par valsts noslēpumu, bet Sudrabai nav izsniegta pielaide valsts noslēpumam. Tomēr tas jau mūsu darbam netraucēs, jo kvorums jau būs un komisijas sēdi varēs novadīt tās sekretārs deputāts Mārtiņš Šics,» - apmēram tā atriebīgā priekā dūdot dūdoja komisijas vadīšanai nekvalificējies deputāts Judins.

Pati par sevi bijušā Drošības policijas priekšnieka vietnieka aicināšana uz Saeimas komisiju un iztaujāšana par kriminālprocesu Nr. 16870000911, kas iesaukts arī par «oligarhu lietu», nebūtu nekas dīvains, jo, piemēram, tieši Drošības policija (un nevis KNAB) ar pierādījumiem atklāja, ka «operatīvās darbības objekti» - Ainārs Šlesers un citi - ir ļoti labi informēti par viņu sarunu noklausīšanos viesnīcā Rīdzene un daudz kur citur.

Tomēr pēc dažām dienām žurnālā Ir parādījās parlamentārās izmeklēšanas komisijas slēgtās sēdes detalizēts (!) izklāsts, turklāt tika atklāts arī tas, kas runāts sēdes slepenajā daļā, kur pat komisijas vadītāja piedalīties nedrīkstēja. Žurnālam kāds ir pastāstījis, ka Leitietis esot zvanījis un kaut ko pastāstījis - iedomājieties šo vārdu salikumu - «tuvam Aināra Šlesera sabiedrotajam» Krišjānim Peteram. Leitietis Peteram esot atklājis neizpaužamas ziņas, bet nezin kāpēc KNAB (lasi - tolaik Juta Strīķe ar Juri Jurašu) viņu par to savulaik nav saukuši pie atbildības. Tātad savulaik pat «asinskārie» Strīķe ar Jurašu noziegumu nav saskatījuši, bet tagadējie žurnāla Ir avoti tomēr kaut ko tur saskata.

Protams, žurnāls, raksturojot Krišjāni Peteru kā «tuvu Šlesera sabiedroto», ir noklusējis, ka viņš bija akciju sabiedrības Lidosta «Rīga» valdes priekšsēdētājs. Kāpēc tik nozīmīgs fakts tika noklusēts? Bet tad jau normāls lasītājs uzreiz vispirms uzdotu jautājumu: kas gan tur nosodāms, ja Pretterorisma centra vadītājs kaut ko runā pa telefonu ar lidostas Rīga priekšnieku? Visiem taču ir skaidrs, ka lidosta ir pretterorisma pasākumu objekts Nr. 1, un tāpēc lidostas priekšniekam un Pretterorisma centra vadītājam ir jārunājas kaut vai visas 24 stundas diennaktī par jebkuru satraucošu tēmu, kas attiecas uz lidostu vai uz tās darbiniekiem.

Iedomājieties - rodas kādam atbildīgam lidostas darbiniekam kādas nopietnas problēmas, kuru dēļ viņu kāds terorists varētu nopirkt vai šantažēt. Bet Judins, to ieraudzījis, sāk murgot par «valsts nozagšanu» un «oligarhu ietekmi»?

Skaidrs, ka Drošības policijai ir ne tikai jāsadarbojas ar lidostas vadītāju, bet jātur viņš pastāvīgu «rūpju lokā», tostarp jākontrolē viņa sakari, jāiedziļinās viņa problēmās, jājūt viņa psiholoģiskais stāvoklis u.tml.

Varbūt Judins gribēja izgaismot drošībnieku metodes, kā viņi to dara? Varbūt Judins gribēja vienkārši diskreditēt Latvijas specdienestus? Kam kalpo deputāts Judins?

Tieši Judins publiski nosauca Pretterorisma centra vadītāja vārdu, ka tas esot jāsauc uz parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Savukārt noskaidrot, kurš pēc tam tālāk publiskoja, ka Pretterorisma centra vadītājs uz komisiju jāsauc par to, ka kaut ko runājis ar lidostas Rīga priekšnieku, kļuva jau nedaudz grūtāk, jo aizdomas krita uz visiem, kuri piedalījās komisijas sēdes slepenajā daļā. To it kā varēja izdarīt ne tikai Judins, bet arī deputāti Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK), Mārtiņš Šics (LRA), Ainārs Mežulis (ZZS) un Igors Pimenovs (Saskaņa). Uz Ingunu Sudrabu gan aizdomas nekrīt, jo viņas tur nebija.

Kā amatpersonas publiski komentēja notikušo? Mārtiņš Šics vienkārši pateica, ka Leitieša iztaujāšana nav saistīta ar tā saucamo oligarhu lietu.

Drošības policija paziņoja, ka «lietas apstākļi ir saistīti ar DP veiktajiem pasākumiem pretizlūkošanas jomā», tāpēc iestāde «atturas no detalizētākiem komentāriem».

Visnepārprotamāk izteicās «oligarhu lietas» uzraugošais prokurors Māris Leja: «Ņemot vērā, ka «oligarhu krimināllietā» Leitieša darbības nebija pamats izmeklēt, man nav tiesību iepazīties ar tādiem operatīvās lietas materiāliem, kuriem nav saistību ar «oligarhu lietā» izmeklētajiem apstākļiem.»

Protams, ka Leitietis gan ieņemamo amatu, gan pieredzes (internetā atrodamas ziņas, ka viņš piedalījies gan Latvijas izlūkošanas, gan pretizlūkošanas struktūrvienību veidošanā, gan arī pašos pirmsākumos bijis KNAB faktiskais priekšnieks) dēļ bija specdienestu visaugstākā līmeņa amatpersona. Līdz ar to viņam bija visaugstākā līmeņa pielaide valsts noslēpumam, un arī Peters bez pielaides valsts noslēpumam strādāt nevarēja. Tāpēc - vai noziegums patiesībā nav tas, ka kāds, kam gar to nav nekādas daļas, no malas lasa šo divu kungu slepeni noklausītas sarunas un pēc tam par to stāsta publiski?

Specdienestos ir svēts princips «need to know», ko latviski varētu tulkot arī kā - «tev jāzina tas, kas attiecas uz tavu darbu, bet nav jāzina tas, kas neattiecas uz tavu darbu».

Lūk, oficiāla principa «need to know» definīcija: «Arī tās amatpersonas, kurām ir izsniegta atļauja darbam ar valsts noslēpuma objektiem, drīkst iepazīties tikai ar to klasificēto informāciju, kas ir nepieciešama tās tiešo darba pienākumu izpildei.»

Tāpēc šajā gadījumā jānoskaidro vismaz trīs lietas:

Pirmkārt, kurš pielaida deputātu Andreju Judinu pie operatīvās lietas materiāliem, kas neattiecas uz viņa pētīto «oligarhu lietu», bet gan uz «Drošības policijas veiktajiem pasākumiem pretizlūkošanas jomā»?

Otrkārt, vai jau ar to vien, ka Andrejs Judins publiski nosauca Drošības policijas pulkveža Jura Leitieša vārdu, viņš nav atklājis kādu būtisku valsts noslēpuma detaļu?

Treškārt, kurš izpauda valsts noslēpumu, kas tika runāts parlamentārās izmeklēšanas komisijas visslēgtākajā daļā?

Kā jau teikts, aizdomas krīt tikai uz pieciem augstākminētajiem kungiem, līdz ar to noskaidrot patiesību nevajadzētu būt pārāk sarežģīti.