Kā ir jārīkojas ikvienai NATO dalībvalstij, kad pret vienu no NATO dalībvalstīm no nedraudzīgas kaimiņvalsts puses tiek vērsts bruņots uzbrukums, kas izpaužas raķešu triecienā pret civiliem objektiem, izraisot civiliedzīvotāju bojāeju un sakropļojot desmitiem cilvēku?

Vai šajā gadījumā ir jāiedarbina NATO dibināšanas līguma 5. pants, kas nosaka, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām dalībvalstīm ir jāuzskata par uzbrukumu visām dalībvalstīm? Vai, notiekot raķešu triecienam pret NATO dalībvalsts civiliem objektiem, ir momentā jāiedarbina individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, lai sniegtu palīdzību valstij, kas pakļauta uzbrukumam, «ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību»?

Pirms apstiprinoši atbildat uz šo jautājumu, ņemiet vērā, ka 24. janvāra pēcpusdienā pret NATO dalībvalsti Turciju no Sīrijas teritorijā dislocētajām kurdu bruņoto spēku pozīcijām tika veikts bruņots uzbrukums. Divas no kurdu karotāju raķetēm trāpīja Kilisas pilsētas mošejā un dzīvojamā namā, nogalinot divus un ievainojot vienpadsmit Turcijas pilsoņu. Atveriet NATO dibināšanas līgumu, kas latviski ir pieejams www.mfa.gov.lv un citviet un izlasiet NATO līguma 6. pantu. Tajā melns uz balta rakstīts, ka 5. pants ir jāiedarbina, ja uzbrukums tiek vērsts «jebkuras Puses teritorijai Eiropā vai Ziemeļamerikā, Turcijas teritorijai vai salām, kas atrodas kādas Puses jurisdikcijā Ziemeļatlantijas telpā uz ziemeļiem no ziemeļu saulgriežu loka».

Ja NATO dalībvalstis pieļauj, ka pret Turcijas teritoriju tiek veikts bruņots uzbrukums, un neliekas ne zinis, tad kā rīkosies visas NATO dalībvalstis, ja pret kādu citu NATO dalībvalsti tiks veikts rakešu trieciens no kādas kaimiņvalsts teritorijas?

Šis jautājums ir īpaši aktuāls tāpēc, ka Latvijā par militāriem ekspertiem uzdodas pat pilnīgi traki un nekompetenti ļaudis, kas pieprasa iedarbināt NATO līguma 5. pantu pat kiberuzbrukuma gadījumā. Vadoties no šīs loģikas, pēc neveiksmīgā ārējā uzbrukuma Latvijas eveselībai visām NATO dalībvalstīm būtu jāvienojas atriebes akcijā, iesaistot pat bruņotos spēkus pret Trinidādu un Tobāgo, jo Latvijas varas iestādes tieši šo valsti nosauca kā kiberagresijas perēkli.

Kāpēc raķešu trieciens pret NATO dalībvalsti Eiropas informatīvajā telpā nav izraisījis pastiprinātu uzmanību?

Vispirms jau tāpēc, ka viena cita NATO dalībvalsts -ASV - apbruņoja un apmācīja starptautiski neatzītu kaujinieku grupas, pret kuriem karo cita NATO dalībvalsts - Turcija. Visticamāk, ka pret Turciju ir veikts trieciens ar ieročiem, kurus ASV piegādāja Sīrijas kurdu bruņotajiem spēkiem.

Tomēr ir otra problēma. Pāris dienas pirms raķešu trieciena Turcijas karaspēks sāka karadarbības Sīrijas teritorijā - Afrīnas reģionā (operācija Olīvas zars) - un sīvos aviācijas un artilērijas triecienos «neitralizēja» 260 kurdu. Pēc būtības Kurdu pretestības spēku raķešu trieciens Kilisai bija izmisuma solis, pārnest karadarbību uz Turcijas teritoriju, lai atriebtos par turku spēku nogalinātajiem un sakropļotajiem kurdiem, vienlaikus parādot, ka Turcijas armija nespēj aizsargāt savus civiliedzīvotājus.

NATO valstu klusēšana par bruņoto uzbrukumu Turcijas teritorijai ir nepārprotams signāls citām NATO dalībvalstīm, ka tajā gadījumā, ja kāda bezatbildīga NATO dalībvalsts pret saviem kaimiņiem rīkos provokācijas, tad citas NATO dalībvalstis var atteikties iedarbināt NATO līguma 5. pantu, pat gadījumā, ja pret šo NATO dalībvalsti tiks veikts bruņots trieciens vai bruņots uzbrukums. NATO 5. pants nav atļauja pašiem provocēt agresiju. Lai citas valstis būtu gatavas iedarbināt 5. pantu, agresijas upurim ir jāatturas no agresoru provocējošām darbībām.

Tomēr ir vēl viens jautājums, kas raisa pārdomas. Vai NATO aliansē vispār ir vieta valstīm, kas regulāri iesaistās lielākos vai mazākos bīstamos konfliktos ar kaimiņu zemēm? Janvāra notikumi kārtējo reizi aktualizē jautājumu par Turcijas dalību NATO. Turcija tika uzņemta NATO aukstā kara laikā, kad tās drošību apdraudēja PSRS. Pašlaik Turcijas drošību šādā izpratnē neviena valsts neapdraud. Turcija ir vienīgā NATO dalībvalsts, kurai nav kopēju demokrātisku vērtību ar pārējām NATO dalībvalstīm. Pēc 2016. gada apvērsuma imitācijas Turcija ir valsts, kurā desmitiem tūkstošu valdošajam režīmam netīkamu politisko pretinieku tika ieslodzīti cietumos un izolēti no darba valsts un publiskajā sektorā. Gan Turcijas iekšpolitika, gan Turcijas ārpolitika rada nopietnus draudus NATO pamatvērtībām, tāpēc debates par Turcijas atrašanos NATO nav jāatliek uz tālāku nākotni.