Jānis Bordāns nav gluži pirmo ziemu politikā – viņš ir bijis vairākās partijās un 2012.–2014. gadā arī tieslietu ministra amatā. Nekāda spilgtuma no Bordāna viņa iepriekšējā politiskajā dzīvē nebija, bet nebija arī neadekvātuma – tāds mierīgs ierindas politiķis. Ak, nu jā, pirms šķiršanās no tieslietu ministra krēsla viņš diezgan nikni sakašķējās ar Nacionālo apvienību, bet tā jau daždien gadās, tas nav nekas neparasts, ka politiķi mēdz saiet matos. Taču pašā pēdējā laikā Bordāns pārsteidz ar apbrīnojamu agresivitāti. Nesen Jaunās konservatīvās partijas (JKP) mājaslapā un arī irir.lv publicēts Bordāna raksts SAB nedrīkst vadīt Maskavas sūtnis. Kurš tad ir šis šausmu «Maskavas sūtnis»? Izrādās, ar šo apzīmējumu domāts Gunārs Kūtris, pazīstams, godājams jurists, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Saeimas deputāts. Bordāns atgremo feikstāstu par Ingunu Sudrabu, kuru viņš dēvē par «Maskavas izvēlēto premjera kandidāti», un izvērš tālāk domu tā: «Tagad austrumu perspektīva tiek turpināta, arī vētot kandidātus valsts drošībai un neatkarībai kritiski svarīgajam SAB vadītāja amatam. Vai tiešām šoreiz amatā centīsies iebīdīt Maskavas izvēlētu SAB vadītāju?» «Dzelžaina loģika»! Tātad Kūtri drīkst saukt par Maskavas sūtni, jo viņš vienā partijā ar Sudrabu, kura savukārt par «Maskavas izvēlēto premjera kandidāti» kļuvusi tāpēc, ka pirms septiņiem gadiem Viesturs Koziols Aināram Šleseram stāstīja glupas tenkas, ka Sudraba esot «Maskavas akceptēta». Ja lieto tādus «argumentus» un absurdu loģiku, kā Bordāns par Kūtri, tad Bordāns ir zirgs! Jo Bordāns ir vienā partijā ar Juri Jurašu, bet Jurašu ģimenei ir saistība ar zirgu audzēšanas biznesu. Tātad Bordāns ir zirgs. Kamdēļ gan tāda asa uzbrukšana Kūtrim? Kūtra «noziegums» ir tas, ka viņš ieminējies, ka gadījumā, ja Jānis Maizītis netiks virzīts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora postenim, viņš pieteiksies par kandidātu. Kūtris pat nesaka, ka noteikti pieteiksies, bet saka: «Ja netiks virzīts Maizītis.» Taču pat šāds ļoti teorētisks pieļāvums jau izraisa paniku gan žurnālā Ir, gan Jaunajā konservatīvajā partijā un tai radniecīgajās partijās. Vai vispār pastāv dzīve pēc maija, ja par SAB direktoru netiks pārvēlēts atkal Jānis Maizītis? Tad taču saule nodzisīs un zeme atvērsies. Ko teiks transatlantiskā partnera vēstniecībā, kur Maizīti pazīst kā pazemīgu informatoru un izpildītāju? Maizīša līdzšinējie nopelni gan kā ģenerālprokuroram, gan kā SAB direktoram ir nepārvērtējami. Diezin vai bez Maizīša pieseguma Jurašs un Juta Strīķe varētu gadiem ilgi izsekot Jaunā laika un vēlāk Vienotības politiskos sāncenšus, izspiegot žurnāla Ir konkurentu komercnoslēpumus, nesodāmībā un bezrobežu patvaļā fabricēt falšas krimināllietas. Arī būdams SAB direktora amatā, Maizītis ir labi pastrādājis, atņemot pielaides konkurējošiem politiķiem un neērtiem ierēdņiem. Piepeši palikt bez Maizīša SAB vadībā būtu kā šķūnim palikt bez jumta, kā plikam palikt bez segas. Ja šie te - JKP un Ir - tik cītīgi jau kampaņo un balsta Maizīti, vai tas vien jau nav gana aizdomīgi? Tātad ir nodomi turpināt līdzšinējā garā uzturēt pie dzīvības sistēmu, kur saplūdusi politiskā, specdienestu vara un specdienestus apkalpojošo mediju vara. Politiķiem būs jāstājas rindās un kolonnās un vairākkārt jāsalutē Maizītim. Tuvāk pie maija, kad paredzama balsošana par SAB direktoru, kampaņa sasniegs orgastisku kulmināciju, redzēsim arī inteliģences un darbaļaužu masu mīlas apliecinājumus Maizītim. Savukārt tie, kas kaut vai domās apšaubīs viņa neaizvietojamību, īpašās televīzijas naida stundās tiks izvārtīti vistu spalvās. Saeimas politiķi Maizīša jautājumā jau nokar galvas un nolemtīgi baidās pat ieminēties par tādu variantu, ka Maizīti varētu nepārbalsot uz nākamo termiņu. Bet varbūt tomēr vajadzētu saņemties un tik ļoti nebaidīties? Vismaz apsvērt, pavērtēt, izvirzīt vēl citas kandidatūras, piemēram, to pašu Kūtri un vēl kādus. Vai tad Latvijā nav juristu, kas varētu vadīt SAB?