Saeimas deputāti Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs ceturtdien oficiāli izstājās no partijas Kustība Par!. Lolita Čigāne un Ints Dālderis no partijas vēl nav izstājušies, taču pretēji valdes lēmumam atteikušies pamest Vienotības frakciju. Pašas Kustības Par! reitingi svārstās statistiskās kļūdas robežās (ap 1%), un tai ir minimālas izredzes iekļūt nākamajā Saeimā. Lai arī apbērēt tikai vasarā dibināto partiju vēl pāragri, dažus secinājumus izdarīt var. Tas, ka kreisi liberālās idejas Latvijā nav diez cik populāras, bija zināms sen, un daudzi gribētu tieši ar to izskaidrot pariešu neveiksmes. Kaut arī šis iemesls nav noliedzams, tas nav vienīgais (gan jau Latvijā atrastos 5-10% cilvēku, kuriem viņu idejas varētu likties pietiekami tuvas). Pariešu neveiksmju cēlonis ir dziļāks. Var pat teikt - arhetipisks. Vasarā Vienotības un Kustības Par! kongresi notika ar dažu nedēļu atstarpi. Vienotība tajā brīdī pārdzīvoja grūtus laikus. No tās stājās ārā partijas biedri veselām nodaļām; kongresā par aiziešanu no Vienotības paziņoja viens no tās līderiem Edvards Smiltēns. Savukārt jaundibinātā Kustība Par! bija uz viļņa un cerību pārpilna. Viņi cerēja pārņemt no Vienotības rokām ārā slīdošo, kā viņi paši sauc, eiropeisko vērtību karogu. Tobrīd šīm cerībām pat bija zināms pamats. Tagad redzam, ka tās bijušas veltas. Kāpēc? Sāksim ar to, kas daudziem varbūt liksies nebūtisks, taču man šķiet svarīgs. Biju uz abiem šo partiju kongresiem. Vienmēr esmu uzsvēris, ka, tāpat kā par cilvēku daudz ko pasaka viņa apģērbs, tā par partiju lielā mērā var spriest pēc tās kongresos (un ne tikai tajos) vērojamās estētikas. Katrai partijai šī estētika jeb stils ir savs. Vienotības un Kustības Par! kongresu stilistika bija ļoti atšķirīga. Vienotības kongress tika rīkots senā, par modernu ofisu telpu pārbūvētā rūpnīcā. Tā sagadījās, ka kongress notika pagājušās vasaras karstākajā dienā. Zāle bija neliela, cilvēku pārpilna un slikti vēdināta. Tajā valdīja neciešams karstums. Pirmajā rindā sēdēja Vienotības ministri. Visi dārgos uzvalkos, baltos, līdz pat augšai cieši sapogātos kreklos ar kaklasaitēm. Uzrakstīju - sēdēja, bet pareizi būtu teikt - mocījās, ik pa brīdim ar mutautu vai salveti noslaukot sviedrus no pieres. Jā, vēlāk kongresa otrajā daļā viņi žaketes novilka un atpogāja krekla augšējās pogas, bet pāris stundas stoiski izturēja klimata radītos pārbaudījumus. Kustība Par! savu kongresu rīkoja nedzirdīgo biedrības kultūras namā Rītausma. Ēka ir celta padomju laikā, un tās interjerā jaušama īpašnieku ne pārāk dižā rocība. Kultūras nama foajē bija izveidots rotaļu stūrītis bērniem, bet pa skatuvi, asti luncinādams, staigāja īskājains takšelis. Zālē sēdošie vīrieši bija bez kaklasaitēm, arī sievietes brīvi ģērbušās. Atmosfēra bija izteikti vaļīga, lai neteiktu hipsterīga. Vienotības kongresa pārtraukumā kongresa delegāti un viesi tika baroti ar no restorāna atvestām pusdienām, bet Kustības Par! kongresā bija dabūjama tikai kafija plastikāta krūzītēs un eļļā cepti virtuļi, kurus katrs varēja paņemt no liela katla. Kāpēc tik daudz uzmanības veltu šo ārišķīgo detaļu aprakstam? Tāpēc, ka estētika ir cieši saistīta ar domāšanu, uzvedību un rīcību. Džemperītī un garāžā varbūt var izveidot kompāniju Apple, bet organizācijai, kura pretendē vadīt valsti, nepieciešama cita attieksme. Pēc iespējas lētāk noīrējamā telpā nopietnas partijas nedibina. Jau Rainis teica - mēs lieli tik, cik liela mūsu griba! Vienotības ministri, mokoties karstumā, demonstrēja, ka ir gatavi ciest, izturēt un cīnīties par vietu zem saules (krēsliem Saeimā un valdībā), kamēr parieši ķiķināja par sunīti, kas tekalē pa skatuvi, un paštīksminājās par savu ūberīgo demokrātismu. Mums jau bija viens hipsterīgs ministrs džemperītī - Ķīlis. Ar pārgudru spriedelēšanu - TV zvaigzne, ar darbiem - aizkrāsnē. Ar partiju Kustība Par! ir līdzīgi. Aktīva, sabiedriski pamanāma darbība tā arī nesekoja (ja neskaita viena tās nu jau bijušā biedra Judina pašreklāmas kampaņu). Ja ir vēlme ar politiku nodarboties patērzēšanas līmenī, tad pašreizējais pariešu reitings ir likumsakarīgs. Protams, viņiem bija arī būtiskas darbības un personālas dabas kļūdas, taču par tām kādā citā rakstā.