Laikam tomēr parlamentāriešiem palika kauns pašiem no savas nekaunības. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija nolēma nestumt tālāk gada sākumā atbalstīto anonīmo priekšlikumu, kas ļautu pašvaldībām pašām lemt par to, cik bieži un kādus informatīvos izdevumus tām izdot. Šis anonīmais priekšlikums tika izvilkts un atbalstīts pēc tam, kad teju divu gadu ilgās diskusijās bija panākta vienošanās par šo izdevumu ierobežošanu. Lai arī Latvijas Pašvaldību savienība uzstāja uz iepriekš ielobēto anonīmo priekšlikumu, nav tā, ka pašvaldības paliks tukšā un aste tiks nocirsta uzreiz. Komisija šonedēļ pieņēmusi kompromisa variantu - pašvaldības savas avīzes turpmāk varēs izdot ne biežāk kā reizi mēnesī. Bet! Biežāk tās varēs izdot tos informatīvos izdevumus, kuros publicēs tikai pašvaldības un to institūciju pieņemtos tiesību aktus un to skaidrojumus - būtībā to, kam šie izdevumi vispār paredzēti. Bez uzslāņojuma, ko radījuši pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālisti, kas visbiežāk ir šo izdevumu autori vai līdzautori. Ja arī atsevišķu pašvaldību izdevumu sagatavošanai radītas savrupas redakcijas, tajās parasti darbojas vietvaras koalīcijas politiķiem pietuvinātas personas. Vēl viena atlaide - jau pērn Saeima ar likuma grozījumiem noteica, ka uz pašvaldību izdevumiem neattiecas likums Par presi. Nu, kā gan citādi tie spētu nodrošināt likuma prasību, piemēram, ka «redaktors (galvenais redaktors), veicot savus pienākumus, ir redakcionāli neatkarīgs»? Vai izpildīt priekšvēlēšanu aģitācijas likuma prasības presei par informācijas sniegšanu KNAB par aģitācijas materiālu izcenojumiem, vienādu cenu piemērošanu visiem interesentiem un skaidru priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu apzīmēšanu kā politisko reklāmu! Protams, ne jau pašvaldības izdevumos ir vienīgi aģitācija un vietvaras slavināšana. Atrodama arī noderīga informācija par pašvaldībā notiekošo, plānoto, par pasākumiem, plašāku iedzīvotāju spektru skarošiem lēmumiem. LPS 2016. gadā veiktajā aptaujā 51% Latvijas iedzīvotāju pašvaldību izdevumus vērtēja kā «interesantus un aizraujošus», bet 64% respondentu informāciju par pašvaldību darbu tajos - kā objektīvu. Te gan nedrīkst aizmirst, kas ir aptaujas veicējs. Jautāts gan netika, vai cilvēki šo pašu informācijas avotu būtu ar mieru pirkt kaut vai par tā pašizmaksu? Lai kā dažiem liktos, ka avīze ir par brīvu, tā tomēr ir pašu nodokļu maksātāju apmaksāta. Jā, arī to pašu pensionāru, kas ir aktīvāki šo izdevumu patērētāji un lielākie aizstāvji. Arī no pensijām tiek atvilkts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas ir lielākais pašvaldību ienākuma avots. Par šo pašu naudu pensionāram varbūt varēja kādus atvieglojumus piešķirt. Ja LPS pārstāvji uzskata, ka šis komisijas lēmums «būtiski ierobežos pašvaldību iespējas komunicēt ar saviem iedzīvotājiem», jo īpaši lielās pilsētās, tad jājautā, ko pašvaldības saprot ar komunicēšanu ar iedzīvotājiem? Nepiekrītu, ka par kvalitatīvu komunikāciju uzskatāma vienvirziena pašvaldībai tīkamas informācijas novadīšana līdz pastkastītēm. Tā varbūt ir tām vieglākā un ērtākā «komunicēšana», bet ne efektīvākā un labākā. Komunicēt ar iedzīvotājiem nozīmē veidot arī atgriezenisko saikni, atbildēt arī uz kritiku, kuras pašvaldību izdevumos lielākoties nav, atbildēt arī uz nepatīkamiem jautājumiem, sūdzībām, ierosinājumiem, pildīt solīto. Vairākums pašvaldību jau pašlaik savas avīzes izdod tikai reizi mēnesī - vai tas nozīmē, ka tās slikti komunicē ar iedzīvotājiem? Vai tomēr saimnieciskāk rīkojas ar savu budžetu un arī vietējos medijus uzskata ne tikai par ienaidniekiem, bet arī par pašvaldībā strādājošiem uzņēmumiem, kas arī dod savu artavu kopējā katlā. Turklāt netiek ierobežots lēmumu, tiesību aktu un to skaidrojumu publicēšanas biežums, kā arī pašvaldību mediju mājaslapu saturs! Pašvaldību portāli paliks, arī sociālie tīkli, uz kuriem arvien vairāk pārceļas arī mārketings un PR, kas ir gan lētāki, gan sasniedz lielāku auditoriju kopumā. Šā apstākļa dēļ reģionālās komercavīzes var nelolot lielas cerības, ka jaunā kārtība tām nodrošinās daudz biezāku sviesta kārtu uz maizītes. Arī pie bezmaksas avīzes pieradušie nesteigs maksāt par informāciju, kas nav pirmās nepieciešamības, savukārt, lai pievilktu vairāk komercsludinājumu un reklāmas, jānodrošina plašāka auditorija, ko reģionos izdarīt ir grūti. Ne velti reģionālās komercavīzes ir vairāk nekā piecas reizes mazāk kā pašvaldību avīzes! Ja arī pašvaldībām rūpētu šo izdevumu efektivitāte, tās pirmās apsveiktu parlamentāriešu lēmumu.