Saeima 22. februārī nodeva izskatīšanai komisijās likumprojektu Grozījums Kriminālprocesa likumā (Nr. 1154/Lp12), kas paredzētu iespēju žurnālistiem iepazīties ar sabiedriski nozīmīgu krimināllietu materiāliem pēc kriminālprocesa pabeigšanas un atsevišķus materiālus publiskot ar izmeklēšanas iestādes vadītāja atļauju. Priekšlikums veikt minēto grozījumu nav cēla rūpe par žurnālistu saimi un demokrātiju, bet Saeimas deputāta Andreja Judina mēģinājums panākt, lai tā sauktās oligarhu sarunas nepazustu no politikas darba kārtības. Judins ir sacerējis vēl arī divus grozījumus, kas būtu tāds kā īpaši speciāls likums vienam gadījumam - lai varētu publiskot tieši kriminālprocesa Nr. 16780000911 materiālus jeb tā saukto oligarhu lietu. Neatkarīgās rīcībā tagad ir apjomīgs dokumentu krājums, kurā Judina likumjaunradi ar vislielāko nopietnību ir vētījuši, pētījuši un novērtējuši visu iespējamo Latvijas valstisko institūciju un profesionālo organizāciju juristi - Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, Latvijas Juristu biedrība, Latvijas Republikas Tiesībsargs, Tieslietu ministrija, Latvijas Zvērinātu advokātu padome, Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs, Satversmes aizsardzības birojs, Iekšlietu ministrija, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Drošības policija un Saeimas Juridiskais birojs. Neviena no šīm institūcijām nav atbalstījusi Judina ierosinājumu tālāku virzību uz pieņemšanu Saeimā. Gan caur apsūdzības, gan aizstāvības, gan cilvēktiesību prizmu eksperti nonāk pie vienādiem secinājumiem: «Judina likumi» būtu pretrunā ar Satversmi un Latvijai saistošām starptautiskām konvencijām, ar Eiropas Savienības direktīvām par nevainīguma prezumpcijas ievērošanu un privātās dzīves neaizskaramības principiem un fiziskās personas datu aizsardzības prasībām. Tāpat tie neatbilst kriminālprocesa, operatīvās darbības un krimināltiesību tiesiskā regulējuma pamatprincipiem. Ir sen zināma Judina un aiz viņa stāvošā grupējuma netīksme pret ģenerālprokuroru vai Latvijas Juristu biedrību. Tāpat var neņemt vērā advokātu iebildumus, jo viņi taču «aizstāv bandītus». Taču ko saka Tieslietu ministrija, kas ir Nacionālās apvienības (NA) pārziņā? NA pārstāvis izmeklēšanas komisijā Ritvars Jansons taču visu laiku piebalsoja Judinam… Taču te arī tas pats. Ministrijas darba grupā nav atradies neviena sevi cienoša jurista, kam celtos roka atbalstīt «Judina likumus» - eksperti ir rūpīgi salīdzinājuši tos ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, ar starptautisko pieredzi precedentos un atbilstību starptautiskām konvencijām un nonākuši pie secinājuma, ka šādi grozījumi nav pieņemami. Tad varbūt vismaz Satversmes aizsardzības birojs (SAB)? To taču vada Jānis Maizītis - «judiniem» vissavējākais no savējiem! Taču arī SAB neatbalsta likumprojektu tālāku virzīšanu, turklāt vēl norāda, ka atbilstoši Operatīvās darbības likuma 8. panta trešajai daļai operatīvās darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir valsts noslēpums un operatīvās izstrādes lietas klasificētie materiāli nav publiskojami. Tad varbūt kaut ko labu pateicis Edgara Rinkēviča vadītās Ārlietu ministrijas Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās birojs? Atkal nekā. Šis birojs pamatīgi, detalizēti ir lietu pētījis un burtiski zemē iemīda Judina centienus, norādot uz milzīgajiem iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem riskiem, kādus tie varētu radīt. Bet skaidrs tāpat, ka, publiskojot jau tikai viena kriminālprocesa materiālus, tiktu aizskartas ar šo procesu attālināti vai pat nekādi nesaistītu personu pamatbrīvības. Ja vēl šādu praksi pieļautu visos kriminālprocesos, Latvija mierīgi varētu ierakstīties vistotalitārāko valstu topa pašā pirmajā vietā, bet Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns varētu braukt pie Judina pamācīties likumprojektu rakstīšanu. «Oligarhu» apkarotājs Judins ir saņēmis 11 kurvīšu no 11 institūciju un organizāciju juristiem. Gara acīm var iztēloties, kā 11 dažādos kabinetos viņa grozījumi lido 11 papīrgrozos un dažos vēl tiek pavadīti ar vārdiem no tā leksikas slāņa, ko pieklājīgi cilvēki cenšas publiski nelietot. Cik cilvēkstundu kopā nav patērēts, lai nopietni vērtētu Judina nenopietnos priekšlikumus! Valsts struktūrās tas ir darīts, tērējot nodokļu maksātāju naudu. Varbūt šajā laikā par šo naudu šie eksperti būtu varējuši formulēt kādus valstij patiesi svarīgus likumu pantus, kas palīdzētu sakārtot joprojām pastāvošo haosu lobēšanas jomā, maksātnespējas procesu regulēšanā, kas saīsinātu nesamērīgi ilgās tiesu prāvas un mazinātu tiesu varas korupcijas riskus. Te gan jāteic, ir arī tādi kā nelieli ieguvumi. Judina priekšlikumi ir bijuši kā eksāmens Latvijas tiesu sistēmai un valsts pārvaldei - cik tai ir veselā saprāta, un vai tā spēj pamatoti un korekti nolikt pie vietas pilnīgu sviestu, ko tai uzspiedis viens populistisks politikānis, kas pārstāv sorosītu tīklojuma propagandas intereses? Jāsecina, ka tik traki tomēr nav - nav prātā sajukuši ne prokurori, ne drošības struktūras, ne tiesībsargs, ne ministri. Absolūti absurdi murgi tomēr cauri neiet. Taču ar šo politiskās cīņas vēl nebeigsies, un robežas, līdz kurām var iet, tiks pārbaudītas vēl un vēl. Un kaut kad atkal, varbūt jau drīz, par valsts naudu tiks drebināta visa valsts pārvaldes sistēma kādā līdzīgā veidā. Valsts pārvaldi zināmā mērā diskreditē jau tas vien, ka tai ar nopietnu seju pa sarežģītiem labirintiem jānonāk pie vienkāršām ābeces patiesībām - ka demokrātiskā valstī likumus nemēdz pieņemt vienas atsevišķas vajadzības dēļ, ka tos nepiemēro ar atpakaļejošu spēku, ka, ja nav pierādījumu, tad pierādījumu nav, ka pastāv samērīguma principi, nevainīguma prezumpcija un nevienu nevar likt cietumā tāpēc, ka savācies liels pūlis, kas to pieprasa. Valsts diskreditācija par valsts naudu laikam gan ir tieši tas, kas arī patiesībā interesē Jauno konservatīvo partiju, partiju Vienotība un mazākus šo spēku satelītus. Vai tā nav valsts nozagšana?