«Boikotēt vēlēšanas – vienīgais veids, kā kaut ko šajā valstī ir iespējams izmainīt.» Šāda vēstījuma raksts rotāja vietnes vip-klubs.lv galveno lapu Lieldienās. Nākamais teikums jau ir paviršības vai aprobežotības paraugs: «...šādu lietu Krievijā centās iedzīt arī Aleksandrs Navaļnijs, kurš ir politiķis un kandidēja Krievijas prezidenta vēlēšanās, jo valsts viņu nepielaida tieši šā iemesla dēļ: kriminālas sodības dēļ un tāpēc, jo centās boikotēt vēlēšanas un teica, lai to dara arī visi iedzīvotāji». Ja neaiziešot miljons vēlētāju, «sapratīs, ka nav jēgas tādai Saeimai». Tālāk seko no pirksta izzīsti murgi, ka Itālijā, kas ir septiņreiz bagātāka, «ir vien desmit deputāti Saeimā, kas visu dara», kamēr mums - «100 deputāti, kuri vēl katrs saņem uz pusi vairāk kā 10 Itālijas deputāti, kas visu valstī izdara paši». Tas nekas, ka Itālijas parlamentu nesauc Saeima, ka tajā ir 630 apakšpalātas un 315 augšpalātas deputātu, ka Itālijas deputātu algas ir vienas no augstākajām Eiropā, turklāt Itālijas parlamentārieši nupat pirms valstī notikušajām vēlēšanām tika ierauti skandālā par valsts naudas piesavināšanos. Grūti saprast, kāpēc šie viltus ziņas nezināmie autori izvēlējušies tieši Itāliju, bet te loģika nav jameklē. Ir tikai klikšķu biznesa intereses, kur galvenais mērķis ir uzjundīt emocijas. Ir vēl primitīvāki āķi šajā un citās vietnēs - piesolīta nauda, mašīna vai pat māja ziņas tālākizplatītājiem, darba piedāvātāji, kas meklē simtiem palīgu ar 1500 eiro algu un 100 eiro tiem, kas ar šo ziņu dalīsies. Visu šo primitīvi konstruēto kricelējumu beigās neiztrūkstošs ir pamudinājums dalīties ar vēsti Facebook, jo tikai tā kaut kas valstī mainīšoties. Jājautā, vai tiešām ir cilvēki, kas lasa un tic šādām «ziņām», kur kā kāpostgalvā lapa uz lapas, tā te - aplamība uz aplamības? Acīmredzot sava auditorija tomēr ir. Arvien vairāk cilvēki izgāž žulti, kas manāms gan mediju komentāros, gan sociālo tīklu lietotāju ierakstos par «neizdevušos» valsti, korumpētiem, zaglīgiem politiķiem ar «izsmērētām mordām un uzēstiem vēderiem», «jobaniem, morāliem kropļiem», Latviju kā sūdu bedri utt. Cilvēki aktīvi dalās ar tamlīdzīgiem ierakstiem, kuros primitīvām frāzēm vispārināti nolamāti visi tie «varenie», kas šiem nabadziņiem traucē «laimē diet». Nereti, spriežot pēc rakstības kļūdām, īpaši aktīvi ir tie, kam acīmredzot izglītība nav bijusi prioritāšu sarakstā. Ir arī tādi un tādas, kam beigušās vieglās naudas dienas un nu grūti jāstrādā. Tamlīdzīgus verbālās caurejas produktus čakli apkopo klikšķu biznesa portāli un izplata papildus ar viltus profilu palīdzību sociālajos tīklos. Interesanti, ka tiem draugos ir pat parlamentārieši - cerams, šīs viltus ziņu infekcijas pētniecības nolūkos, nevis tikai rūpēs par sava profila sekotāju skaitu. Ne visas viltus ziņas ir tik acīm redzami aplamas, ar vairākām dalās arī visnotaļ izglītoti cilvēki, kuriem, iespējams, nav laika (vai vēlmes) papētīt ziņas pirmavotu un faktus. Nolūki tām ir dažādi - klikšķu bizness, reklāma, konkurentu vājināšana, politisko, ekonomisko procesu ietekmēšana, sabiedrības šķelšana un vājināšana, sabiedrības tracināšana, nestabilitātes radīšana... Šī ir vispasaules, ne tikai Latvijas sērga. To, kā cīnīties ar viltus ziņām, aktīvi spriest sāka Eiropas Komisija aizvadītā gada nogalē, izveidojot plašu ekspertu grupu. Nekādi daudzsološi risinājumi nav izskanējuši, bet varbūt kādas labas idejas sagaidīsim rudenī, kad tapšot rīcības kodekss dezinformācijas mazināšanai. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, arī mūsu parlamentārieši meklē kādu pretlīdzekli šīs infekcijas mazināšanai, lauza galvas, kādus jaunus likumus pieņemt vai esošos grozīt, vai veidot kādas jaunas instances. Arī mūsējie pagaidām tikai vicina rokas, turklāt, sašaurināti fokusējoties uz Saeimas vēlēšanu tuvošanos, bažījoties, ka ar viltus ziņām ietekmēs citādi godīgo priekšvēlēšanu cīņu un tās iznākumu. Dezinformatoru izplatībai nav jābūt iemeslam vai ieganstam politiķiem nepatīkamo vai kritisko viedokļu, ziņu apkarošanai un vārda brīvības ierobežošanai. Jā, šī cīņa nav viegla un lēta. Arī starptautiski pētījumi rāda, ka viltus ziņas sociālajos tīklos izplatās daudz ātrāk un plašāk nekā patiesās, Latvijas iedzīvotāju aptauja savukārt rādot, ka tikai 40% aptaujāto spējot atšķirt uzticamu informāciju no tendenciozas. Visus mēslus neizķers un dažus arī labāk nekustināt, lai tik daudz nesmird. Bet tas nenozīmē, ka tikai bezpalīdzīgi jānoskatās uz visatļautību melu un ķengu izplatīšanā, jāpacieš vietnes, kas melus un izdomātas sensācijas pārvērtušas par sava biznesa bāzi. Pirmo, otro, labi, trešo reizi - naudassodi, tālāk - vietnes slēgšana, ierobežojumu noteikšana īpašniekiem nodarboties ar šo biznesu. Protams, var atvērt jaunu vietni, tostarp ārvalstīs, bet būs ķēpīgi atjaunot auditoriju. Jā, var no daudz kā izvairīties, viltus ziņu nosaukt par viedokli. Bet, piemēram, kā viedoklis tas ir, ja, kā minētajā gadījumā ar aicinājumu boikotēt vēlēšanas, «viedokļa» autors nemaz nav norādīts? Nereti autors nav reāla persona, bet to ir iespējams attiecīgiem dienestiem pārbaudīt! Sludinājumu vietnes ss.lv slēgšana pēc VID pasūtījuma rāda, ka daudz kas ir iespējams! Protams, represīvā sadaļa ir tikai viens no instrumentiem cīņā ar šo sērgu. Jo mazāk būs aitu, jo mazāk cirpēju. Tāpēc pamatu pamats būs publiskās informācijas lietotāju kritiskā, analītiskā domāšana, vispārējā izglītotība un, kā arvien biežāk šķiet, arī elementāra audzināšana.