Vēl pāris nedēļas (līdz 21. aprīlim) var parakstīties par to, lai ar nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) neapliktu cilvēka vienīgo īpašumu. Manā uztverē tas ir samērā viegli un bez mudžināšanas pieņemams lēmums. Par šo ideju jau pāris gadus tiek pļāpāts (uzsveru – pļāpāts) gan valdībā, gan Saeimas frakcijās, taču šķiet, ka neviens nevēlas rast šai idejai kopsaucēju. Lai tas būtu No sirds Latvijai piedāvājums vienkārši samērot personu deklarētās dzīvesvietas ar Zemesgrāmatā reģistrētiem īpašumiem, lai būtu skaidrs, kam jāmaksā, kam nav. Vai Nacionālās apvienības ieteikums noteikt saprātīgus ierobežojumus (kvadrātmetru skaits uz katru ģimenes locekli, par ko netiek piemērots NĪN, vai NĪN nepiemērošana īpašumam, kura kadastrālā vērtība nepārsniedz noteiktu slieksni), vai Finanšu ministrijas piedāvājums mainīt kadastrālās vērtības bāzes, vai vēl kas cits. Atgādināšu, ka Latvija ir saņēmusi gan OECD, gan Eiropas Komisijas pārmetumus par to, ka valsts nepilda starptautiskās saistības, kuras tā uzņēmusies līdz ar Eiropas Sociālās hartas un Eiropas Pamatbrīvību hartas parakstīšanu. Šīs organizācijas pārmet Latvijai sociālo nevienlīdzību, zemu minimālo algu un neapliekamo minimumu. Jā, es te izvēlējos uzsvērt un atbalstīt ideju par vienīgā mājokļa neaplikšanu ar NĪN. Bet - konstatēts arī tas, ka minimālā alga nenosedz iedzīvotāju pamatvajadzības. Un, lūk, - Dagdas uzņēmējs Raimonds Nipers vērsies Satversmes tiesā ar lūgumu novērtēt valsts nodokļu sistēmas atbilstību Satversmē fiksētajām tiesībām. Konkrēti viņš atsaucas uz Satversmes 107. pantu («Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimālo…»). Viņš uzsver, ka cenu līmenis Latvijā ir kā Eiropā, bet neapliekamais minimums trīs reizes zemāks par ES vidējo. Pērn minimālā alga bija 380 eiro, bet cilvēks «uz rokas» saņēma 275,68 eiro (nodokļi 41,43%). Nipera kungs uzskata, ka mazās algas ar nodokli nav jāapliek un šogad noteiktie 430 eiro cilvēkam jāsaņem «uz rokas». Manā uztverē šīs abas idejas labi korelē viena ar otru. Kopā tās vēl pārliecinošāk atklāj situāciju, kuru varai pienāktos operatīvi mainīt. Bet vara, kā parasti, raugās saulainā tālē. Līdzīgi kā savulaik kompartija sāka celt komunismu ar katru kārtējo partijas kongresu un solīja, solīja… tā arī mūsu valdīšana sāk (!) celt valsts labklājību ar katru kārtējo, it kā stratēģisko plāniņu un sola, un sola, un sola… 2020. gadā… tad tik nu būs, bet 2025. tad vispār - būs! Pagrieziet ripu atpakaļ un palasiet, ko paši esat rakstījuši 1995., 1998., 2012. gadā… Tam būs! vajadzēja būt jau labu laiku. Kāpēc nav? Kāpēc atkal tā pati izteiktas birokrātijas (!) valsts dziesma? Ja nevarat savādāk un ja nespējat, kā pienākas, saost lielas daļas «vienkāršās» tautas dusmu un aizvainojuma līmeni (arī tāpēc, ka NĪN likme kļuvusi konfiscējoša), tad vismaz sevis pašu komforta dēļ palaikam atmetiet tai kādus kumosus. Kaut vai lēmumu par vienīgā mājokļa neaplikšanu ar NĪN. Es ik nedēļu atkal saņemu vismaz pāris cilvēku stāstus. Tie mani satrauc. Cilvēkiem gribas paturēt savas mājas. Vai tas dzīvoklis, vai maza būdiņa tālā mežmalā. Bet viņi jautā - kā lai es, vientuļa mūža invalīde, ar 230 eiro pensiju tagad spēju visu nomaksāt? Es eju ubagoju sev drēbes, kur tās dod par velti, es kalkulēju katru eiro pārtikai, esmu atmetusi ar roku izskatam… Un - tā nav bēdīgākā versija. Kāpēc gan cilvēkam, kuram ir dzimtas mājas, daži hektāri zemes pie tām, ar saviem 170 eiro mēnesī būtu jāstāv dilemmas priekšā - vai nu doties uz nabagmāju, vai nosprāgt, kur esi, tik tāpēc vien, ka dzīve nav lutinājusi ne ar radiem, ne ar ienākumiem? Ko valsts piedāvā šādiem saviem (!) cilvēkiem? Varbūt beidzot jūs, tā sauktie politiķi, sāksiet izpausties kā valsts (!), kā tautas politiķi un spēsiet vienoties par vairākumam pieņemamu, taču efektīvu šīs idejas īstenošanas variantu? Kas jums traucē? Tas, ka esat sākuši saukt par valstiskumu visai primitīvu birokrātismu? Tas, ka par liberālismu jūs tagad saucat korporatīvismu? Tas, ka sociālā dzīves kvalitāte jums pamatā saistās ar sociālajiem pabalstiem, nevis tādu tautas labklājības līmeni, kad šie pabalsti kļūst (ar retiem izņēmumiem) lieki? Tieciet reiz no šīs slimības vaļā un rudenī Saeimas vēlēšanās beidzot konkurējiet kā politiķi. Nevis vien kā ļautiņi, kuru vairākumam šķiet ērtāk nevis lemt, bet atturēties (atcerieties šo ar NĪN ideju saistīto balsojumu: 36 - par, 3 - pret, 46 - atturas) no valsts lietām.