Partiju reitingos mēnešiem ilgi nav būtisku izmaiņu – pirmais trijnieks ir Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Nacionālā apvienība (NA), kurām par 5% barjeras pārvarēšanu nebūtu jāuztraucas. Saskaņā ar pētījumu firmas SKDS februāra datiem netālu no 5% barjeras ar 4,6% ir arī Vienotība un Jaunā konservatīvā partija (JKP) ar 4,1%. Taču nevar teikt, ka partijas būtu ar šiem cipariem mierā un ne par ko nesatrauktos - tāds kā gripas vīrusa drudzītis ir manāms pie visām partijām un politiskajiem virzieniem. Jo vislielākā partija pašlaik ir partija «Nezinu» - apmēram ceturtā daļa balsstiesīgo nav vēl izlēmuši, par ko 13. Saeimas vēlēšanās balsos. Turklāt nezinīšu skaitam ir tendence pieaugt. Tas ir resurss, par kuru būs nikns cīniņš; uz šo elektorāta daļu kā uz lielu un garšīgu maitu ar šakālīgu nokostkāri veras ne viens vien politikānis. Ilggadēji nemainīgajai līderei Saskaņai neko neskādē tās «dabisko pretinieku» uzbrukumi - lai kādu kritiku pār tās galvu gāztu Nacionālās apvienības, JKP vai Vienotības runasvīri, tas drīzāk vēl vairāk stiprina un saliedē Saskaņas vēlētājus, kas šo kritiku uzskata par nepamatotu. Saskaņai ir cita problēma - ne ļoti lielu, bet tomēr nepatīkamu kaku uz viņas takas taisa Latvijas Krievu savienība ar Tatjanu Ždanoku un Andreju Mamikinu, kas pozicionējusies kā īstenākā krievvalodīgo aizstāve. Redzams arī, ka Kremļa propagandas troļļu atbalsts ir Ždanokai un Mamikinam, kas Maskavai vajadzīgi kā Krievijas Federācijas deputāti Eiroparlamentā. Bet Rīgas mēram Nilam Ušakovam kaimiņvalsts propaganda brūk virsū. ZZS par savu reitingu priecājas un audzē ambīcijas - sapņo par nebijušu rekordu, ka 13. Saeimā izdosies iegūt 30 un vairāk mandātu. Tur gan vēl daudz dažādu kaķu var pāriet pāri ceļam un daudzi faktori var visu ko ietekmēt. Kas to lai zina, cik labi jutīsies elektorāts 6. oktobra rītā. Varbūt būs bēdīgs, bet varbūt priecīgs. ZZS popularitāte lielā mērā korelējas ar valdības veiksmēm un neveiksmēm, jo premjers Māris Kučinskis asociējas ar ZZS. Viena lieta ir ļoti nesliktie makroekonomikas skaitļi, ka aug ekonomika, taču ne katrā mājsaimniecībā šis skaistais pieaugums ir jūtams maciņos. Daudzos drīzāk pat otrādi. Nepatīkamu fonu veido notikumi komercbanku frontē, kur jau sabrukusi ABLV banka. Viena pati šī banka vēl nav mirstamā vaina, taču, ja vēl bruks arī pārējās nerezidentus apkalpojošās bankas, fons kļūs nelāgāks. Un daža laba banka laikam vēl bruks, jo ASV uzraugi ir nosprauduši kursu uz to, lai Latvijas finanšu eksporta bizness tiktu iznīcināts vai vismaz ļoti būtiski samazināts. Tur tad, ja ZZS grib rekordus, no premjera un finanšu ministres vajadzētu kādu možāku un publikai saprotamāku refleksiju. ZZS konkurenti ļoti cerēja kaut cik diskreditēt partiju ar «oligarhu lietas» uzsildīšanu, taču pasākums ir izčākstējis. Tagad pret ZZS notiek centieni izmantot Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa «relikto starojumu» tādā veidā, ka viņš taču nācis no ZZS, bet tagad vai katru otro dienu ieķēpājas kādā neveiklā darbībā vai izteikumā. Bet nu neba Vējonis sabojās ZZS. Viņš pēc kļūšanas par Valsts prezidentu nav pieķerts kā īpaši tikai vienai, savai bijušajai, partijai ūdeni uz dzirnavām lējējs. Un arī viņa «izgāšanās» ir stipri pārspīlētas. Nu nesaprata Vējonis ASV prezidenta Donalda Trampa mudinājumu izvēlēties žurnālistu, kam preses konferencē uzdot jautājumu. To, kam viņš izteica šo mudinājumu, varēja nesaprast, arī pat perfekti protot angliski. Kad Tramps ar amerikānisko «karsto kartupeli» mutē palaiž savas slengainās idiomas, viņu dažbrīd nesaprot arī briti un austrālieši. Pavisam stresaini jūtas tas partiju gals, uz kuru lielu likmi liek sorosistu politekonomiskā sekta - Vienotība, partija Kustība PAR un JKP. Šie personāži izdomājuši sev jaunu pašnodēvējumu - «eiroatlantiskie liberāļi». Šīs trīs partijas stumdās vienā nišā un kāpj cita citai uz kurpju purngaliem. Nav izdevusies mazā blēdība sadalīties vairākās komandās un notēlot vēlētājiem plašu piedāvājumu. Ar dižu sākotnējo vilkmi sākusī Kustība PAR ir kaut kur pusceļā saplakusi, un tai nav cerētā augstā reitinga. Tagad no Vienotības aizbēgušie Aleksejs Loskutovs, Lolita Čigāne un daudzi citi skrien atpakaļ uz dzimto Vienotību, jo tai vismaz kaut kāds reitings un cerības uz 5% barjeras pārvarēšanu. Tas izskatās komiski, taču laikam ir pareizi, jo nav jēgas palikt uz tāda kuģa klāja, kas grimst jau uzreiz, kad ielaists ūdenī. Tad Vienotība ar daudzām sūcēm apakšā un OIK nogurdināto Arvilu Ašeradenu kā kapteini uz tiltiņa tomēr cerīgāka. Nav taisnība JKP līderiem Jutai Strīķei, Jānim Bordānam un Jurim Jurašam, ka pirms pašvaldību vēlēšanām JKP zemais reitings bija tāpēc, ka sociologi bija nopirkti. Reitings nav prognoze, un sociologiem partiju reitingi nav pamatbizness, lai viņi riskētu ar savu reputāciju. Pie reitingiem ir vienmēr ar savu galvu jāpiedomā klāt un tie jāanalizē. JKP ir partija, kas ir ļoti līdzīga savulaik ar mazu priekšvēlēšanu reitingu, bet izciliem panākumiem 6. Saeimas vēlēšanās startējušajai Joahima Zīgerista partijai. Ir cilvēki, kas ir tā sauktais protesta balsotājs, kas kautrējas aptaujātājiem atzīties, ka sliecas balsot par populistiem. Kamēr Vienotība un Kustība PAR ir pārāk sarežģīti un pinas savās vērtībās, cenšas vienlaikus būt tolerantie velkamisti un mugurkaulainie nacionālisti, JKP uz vēlēšanām startēs ar primitīvo antikorupcijas lozungu, kas allaž rullē. Būs vēl jāpaiet kādam laikam, lai «Nezinu» un «Uz vēlēšanām laikam neiešu» saprastu, ka JKP piedāvājums ir tukšs, melīgs un kaitīgs, ka šīs partijas līderi savulaik jau bija korupcijas apkarotāji ar plašām amata pilnvarām, taču neko varenu nepaveica. Nekas labs no viņiem nav gaidāms arī 13. Saeimā. Pašlaik viņu pienesums Rīgas pašvaldības opozīcijā ir nulles vērtībā. Bet tur neko nevar darīt - Latvijas demokrātija vēl ir jauna un nenobriedusi, un visādas bērnu masaliņas - vienas lielas ļaužu daļas naiva ticība lielākai bļaurībai - vēl nav izslimotas līdz galam.