Cilvēki, kuri seko līdzi politiskajiem procesiem un uzskata, ka šo to saprot politikā, šausminās par populisma pārmērīgo klātbūtni pašreizējā priekšvēlēšanu kampaņā. Patiesību sakot, bez populisma, vismaz pagaidām, gandrīz nekas cits nav dzirdams. Šeit, protams, jāprecizē, ko mēs saprotam ar šo jēdzienu, jo bieži vien, piekarinot populisma birku, cenšas nonievāt jebkuru ideju, kura pašam nešķiet atbalstāma. Es ar populismu apzīmēju operēšanu nevis ar konkrētām idejām un priekšlikumiem, bet gan emocionāli iekrāsotiem saukļiem. Taču būsim reālisti un godīgi paši pret sevi. Skaidrs, ka emocionāli trāpīgi lozungi iedarbojas efektīvāk nekā racionāla loģika. Ir taču daudz vieglāk par nesakopto mājas priekšu vainot zaglīgo valdību nekā iet un pašam kaut ko sakārtot. Tomēr jāatzīst, ka arī starp tiem, kuri ir gatavi ne vien uzklausīt, bet arī balsot par klajiem populistiem, ir visnotaļ saprātīgi cilvēki. Tādi, kuri spējīgi sakopt gan savu mājas priekšu, gan arī dzīvē pietiekami daudz ko sasnieguši. Līdz ar to rodas jautājums, kas ir populistu degviela, kas dzen uz priekšu viņu ratus? Šī degviela sastāv no vairākām komponentēm, un to radīšanā zināma vainas daļa jāuzņemas arī «nopietnajām» partijām, jo arī tās neko konkrētu nepiedāvā. Tām nav nedz iedvesmojošu vīziju, nedz skaidru mērķu. Piedāvājums - mēs visu darīsim tāpat kā līdz šim, tikai [varbūt] vēl labāk - var tikt uzskatīts par vērā ņemamu, taču diez vai tas uzrunās tos, kuri no nākamās valdības gribētu sagaidīt konkrētas izmaiņas. Ja vispārējais piedāvājums ir trūcīgs, tad vieglāk vēlētājiem iesmērēt tukšus saukļus par mistisko cīņu ar korupciju. Šī cīņa jau sen kā kļuvusi mistiska, jo reālā cīņa ar korupciju un verbālā muldēšana par to jau vismaz gadus desmit ir divas viena ar otru nesaistītas lietas. Nevērīga varas attieksme pret cilvēku un taisnīgumu ir galvenās populisma degvielas sastāvdaļas Tomēr nevar noliegt, ka muldēšanai par korupciju ir zināmi panākumi. Uz šīs āderes ir parazitējuši daudzi, sākot no dažādām delnām un to atvasinājumiem, līdz Kaimiņa un Strīķes - Juraša politveidojumiem. Iemesls šīs āderes ienesīgumam ir galvenā populisma degvielas sastāvdaļa. Proti, lielā sabiedrības daļā ir vairāk vai mazāk apzināta sajūta, ka valstī pietrūkst taisnīguma. Manuprāt, tā ir milzu problēma, par kuru pārāk maz runā nopietnie politiķi. Vēsturniece Agita Misāne intervijā NRA (16.07.2018.) citēja Emīla Skubiķa 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts proklamēšanas aktā teikto: «Jāpieliek visi spēki, lai Latvijas pilsoņi būtu ne vien brīvi, bet arī laimīgi. Ir ļoti svarīgi, lai šī ir vieta, kur cilvēkam ir labi dzīvot.» No savas puses viņa piebilda: «Mums daudz vairāk ir jādomā par taisnīgumu un taisnīgu resursu sadali, beidzot jāizveido sociāli atbildīga demokrātija.» Cilvēki var saprast un pieņemt, kāpēc augstas valsts amatpersonas, lielu uzņēmumu vadītāji, kuri atbild par tūkstošiem cilvēku, saņem prāvu atalgojumu, taču viņiem ir grūti pieņemt, kāpēc, teiksim, maksātnespējas administratori, kuri īsti ne par ko neatbild, var saņemt vēl krietni lielāku atalgojumu un īsā laikā kļūt par miljonāriem? Taču tas nebūt nav vienīgais netaisnīguma aspekts. Ko sociālajos tīklos raksta atsevišķi cilvēki, kuri paši gribētu sevi uzskatīt par nācijas intelektuālo ziedu? Diemžēl šajos ierakstos redzama klaja necieņa pret vecāko paaudzi, kura tiek vainota gandrīz vai visās valsts nelaimēs, jo «pendžas», lūk, nebalsojot tā, kā gribētu šie gudrīši. Tas, ka tieši tie cilvēki, kuri tagad ir veci un saņem nožēlojamas pensijas, 1991. gada janvārī stāvēja uz barikādēm un pirms tam trijās vēlēšanās (PSRS Tautas deputātu kongresa, vietējo pašvaldību un LPSR Augstākās Padomes) nobalsoja par pareizajiem (Tautas frontes) kandidātiem, tādējādi bruģējot ceļu mūsu valsts neatkarībai, šos «intelektuāļus» neinteresē. Viņu acīs tam nav nekādas nozīmes. Par jelkādas pateicības izrādīšanu pat nav ko runāt. Jūs, vecie, stāviet pie ratiem, jo mēs tagad esam dzīves saimnieki. Tāda pati nicīga attieksme ir pret laukiem un lauku pašvaldībām. Likvidēt, aizklapēt, optimizēt - tāda ir šo cilvēku filozofija. Ko domā un kā jūtas cilvēki, kuri tur dzīvo, viņus neinteresē. Šo cilvēku laime ir jāupurē kādai citai, it kā augstākai laimei. Ja valda šāda un līdzīgas filozofijas, tad nav brīnums, ka vēlēšanās panākumus gūst dažādas laimes lāča solītāju partijas. Nevērīga varas attieksme pret cilvēku un taisnīgumu ir galvenās populisma degvielas sastāvdaļas.