Jā, arī man šķiet, ka izmaiņas Latvijas politiskajā sistēmā ir nobriedušas. Jo esošā sistēma jau visai ilgi sirgst ar nevarības vai, kas vēl bēdīgāk, nevalstiskuma krīzi. Taču mēģinājumi uzdot par šādām izmaiņām kosmētiskas procedūras un kaut kādu ar mūsdienu tehnoloģijām viegli sasniedzamu «sabiedrības līdzdalību» mani kategoriski neapmierina. Esmu jau rakstījis, ka tāda Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana, par kādu šobrīd tiek piedāvāts lemt Saeimai, būs vien demokrātisks priekšautiņš ar ko aizsegt parlamenta partiju un frakciju kaunumu. Kāpēc gan jūs nevēlaties aizstāt partiju vēlēšanu sistēmu ar mažoritāro vai vismaz jaukto? Kāpēc negribat, lai Valsts prezidentu ievēlē pilsoņi? Tāpēc, ka vēlaties kā varas partijas saglabāt maksimālas manipulēšanas iespējas ar iegūto varu. Un turklāt vēl - smuki izskatīties. Un smukumam tāds vārds kā «atklātība» ļoti piestāv, lai arī manipulēšanas iespējas ar kandidatūrām mūsu konkrētās politiskās kultūras apstākļos nespēj mazināt. Bet - vai gan būs nesmuki, ja parlaments padarīs atklātu patlaban vienīgo aizklāto balsojumu Saeimā? Smuki taču! Un nekāda liela skāde ar necelsies. Bet - kas līdztekus smukumam tur vēl nāks klāt? Vai šis atklātums stiprinās arī Saeimas valstisko disciplīnu vai tik vien kā frakciju disciplīnu? Vai kaut ko patiesi sāks noteikt tautas griba vai arī būs kā līdz šim - noteicošā arvien būs koalīcijas griba? Kāda būtiska atšķirība starp šīs idejas sakarā nepieciešamajiem Satversmes grozījumiem un Jura Dobeļa savulaik gādātajām «krāsainajām pildspalvām»? Diemžēl kvalificēta līmeņa atbildes no šīs idejas bīdītājiem Saeimā man nav nācies dzirdēt. Apgalvojumi un sentences, piemēram: «balsojums par Valsts prezidentu ir palicis vienīgais, kas ticis slēpts no sabiedrības un kļuvis par politiskā tirgus objektu», «tas veicinātu sabiedrības lielāku uzticēšanos Saeimai un nodrošinātu darba procesu pārskatāmību», «sabiedrībai tas ir svarīgi», «deputāts varēs pateikt - jā, es neko neslēpju no sava vēlētāja», «tautas pieprasījumam redzēt, kurš un kā ir balsojis, būs noteicošā loma Saeimas balsojumā», man šķiet vien čalas, čuras un spekulācijas, nevis it kā nopietnu cilvēku (politiķu!) profesionāls šī soļa efektivitātes pamatojums. Smukums vien. Protams, to var atļauties. Sevišķi, ja tieši politiskais tirgus izpaužas kā atklāts šīs priekšvēlēšanu kampaņas pamatelements. Un - vai maz kas Saeimā sastrādāts tikai smukuma dēļ? Piemēram, nesenā dažu ministru demisijas pieprasīšana. Piemēram, apiešanās ar kolēģi Artusu Kaimiņu tik tāpēc vien, ka (man tā teica) «viņš visiem pieriebies». Un - pat izdarības ar OIK (nu maksās Latvenergo) ir vien smukums, nevis risinājums. Jā, smukumu var atļauties. Taču parlamentam ar smukumu vien nepietiek. Jo parlamenta izpausmēs smukums padara demokrātiju tikai šķietamāku un dekoratīvāku. Smukums vien - tas nav līdz galam padarīts likumdevēja darbs. Un šis konkrētais smukums priekšvēlēšanu laikā apliecina to vien, ka intereses (vara) politiķiem arvien priekšā valstij. Jo - kas tad liedz šai Saeimai aizsākt procesus, kuri paredz pāreju uz jaukto vai mažoritāro vēlēšanu sistēmu, uz Valsts prezidenta vēlēšanu atdošanu pilsoņu ziņā? Kas liedz Saeimai vērtēt politiskās varas kvalitāti kompleksi un rūpēties par kompleksiem tās uzlabošanas ceļiem? Nevis uzdot par būtisku, atvainojos, problēmas apgrābstīšanu ar sekundāriem, fragmentējošiem priekšlikumiem. Jā, šajā domāšanas kontekstā es iekļautu arī Egila Levita juristu sanākšanā Līgatnē pieteikto Valsts padomes ideju. Ceru ar Levita kungu par to drīzumā aprunāties, tāpēc te neizvērsīšos, bet teikšu tik to, ka turu šo ideju par uzmanības vērtu. Jo aktīvākas top šīs Saeimas partiju un to transformāciju priekšvēlēšanu izpausmes, jo vairāk man sāk šķist, ka 12. Saeima vadījusi savas dienas pārāk laiski un bezatbildīgi. Bet - kampaņa tām šķiet tikai formalitāte. Lai arī, manuprāt, ir skaidri redzams, ka partijas vēl izteiktāk nekā līdz šim vēlas mūs «nopirkt», nevis uzrunāt un norūpēt. Partijas izvairās gan no perfekta pagātnes (sevis) vērtējuma, gan Latvijas nākotnes redzējuma. Ne savu politisko bagāžu, bet smukumu un vēlēšanu tehnoloģijas tās uzskata par saviem trumpjiem ceļā uz varu. Un mēs, kuru vairākumam vērtīgākā ziņa ir stāsts par Aināra Šlesera meitiņas kleitiņu, pilnībā atzīsim šādus spēles nosacījumus. Un, protams, paudīsim tautas gribu. Ko gan citu, ko gan citu?