Nacionālā teātra vadītāji Jānis Vimba un Ojārs Rubenis noteikti pārdomāja trīs reizes visiem zināmo teicienu par žurku un grimstošo kuģi, pirms izlēma aizdzīt no viņu uzņēmuma tur gandrīz gadsimta ceturksni dzīvojušo teātra svētku žurku. Pēc tam J. Vimba padomāja vēl ceturto vai varbūt četrdesmit ceturto reizi un izdomāja, ka nemaz nav domājis to, ko teicis, un vispār nav teicis to, ko teicis, ka «ņirgāšanās par savu valsti, prezidentu vai teātri nav nedz smieklīga, nedz gaumīga». Nu, varbūt pat tā varējis izklausīties, ka viņš tā teicis, bet domājis citādi, «ka kaut kas līdzīgs Žurkai vai teātra dienas koncertam, kas smejas, smīn un ironizē par lietām apkārt, ir nepieciešams». Tātad ņirgāšanās nebūs, bet toties būs smiešanās, smīnēšana un ironizēšana, kam būtu pat pieļaujams izskatīties pēc ņirgāšanās, bet kas īstenībā tomēr nebūs Nacionālā teātra 100. sezonā nepieļaujama ņirgāšanās tieši tāpat, kā kaut kas līdzīgs žurkai taču nav obligāti žurka vai ne vienmēr ir žurka. Varbūt tā izrādās pele vai jūras cūciņa, bet tikpat labi kāds daudz mazāk zināms radījums, kādi apskatāmi Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Vēl jau teātra 100. sezona nemaz nav sākusies, tāpēc būtu pāragri apgalvot, ka teātris nespēs šo sezonu pabeigt kopš 1994. gada ierastajā veidā ar kases gabalu sev un skatītājiem par prieku. Būtu labi, ja būtu. Ja būtu tā, ka kases gabalu var uztaisīt, protams, ne piecās minūtēs vai stundās, bet kaut kur pa vidu starp piecām dienām un piecām nedēļām. Pieci mēneši - tas jau ir daudz par daudz, ja to laikā ieguldītais darbs jāapmaksā no tās pašas kases, ko pavasarī iecerēts piepildīt ar šajā darbā nopelnīto naudu. Finansiāla veiksme ir sasniedzama tad, ja nauda uz kasi nāk, bet no kases nav jāizmaksā tiem, kuri ir ar mieru, ka viņu alga ir viņu darbs. Iznīkuši, tātad, tādi cilvēki Nacionālajā teātrī. Un ja cilvēku vairs nav, tad tiešām nav vērts glabāt viņu novalkātos izrāžu kostīmiņus. Jā, bet arī tukšumu teātra trupā un garderobē tomēr atklāt un atstāt negribas. Labi, aizsedzam to vismaz ar solījumiem, ka kaut kad tur būšot «kaut kas līdzīgs Žurkai». Precīzāk sakot, pat apsolīts nekas netiek, bet tikai konstatēts, ka tas «ir nepieciešams». Tāds atzinums izklausās gandrīz kā solījums, ka kaut ne rīt uz brokastlaiku, bet nākamgad uz pavasara pusi uztaisīs taču to, kas nepieciešams. Tomēr gandrīz solījums nav solījums. Nebūs pamata nevienu bakstīt ar pirkstu, ja neviens neko neuztaisīs. Ne nu «kaut kas līdzīgs Žurkai» ir vienīgais, kas ne tikai Latvijas Nacionālajā teātrī, bet Latvijā kopumā nepieciešams, bet kā tomēr nekur nav un laikam arī nekad nebūs. Teātrim tik tiešam grūti, finansiāli grūti taisīt vienreizējas lietojamības izrādes sistēmā, kur viss balstās uz sērijveida produkciju. Konkrētā teātra 100. sezonas afišu atklāj šādu sēriju paraugdemonstrējumi: ne reklāmas, bet skaidrības labad jānosauc Pūt, vējiņi! 13. septembrī un Antiņš. Zelts. Kalns - 14. septembrī. Lai to izšķir profesionālie latviešu teātra vēstures zinātāji, vai vairāk reižu jau iestudēta luga Pūt, vējiņi!, vai tomēr iestudējumu skaita priekšgalā izrāvies Zelta zirgs, kas vieglāk par vieglu atšifrējams no norādēm uz Antiņu, zeltu un kalnu. Abas lugas cīnās tajā nominācijā, kur katras lugas iestudējumu skaits pat mazajā Latvijā jau iet simtos un izrāžu skaits - tūkstošos. Pūt, vējiņi! gadījumā prasība padarīt teātra ekonomiku ekonomisku ir novesta līdz vispārākajai pakāpei, jo izrādes reklāmas plakāti vēsta, ka tai tiekot pielāgota mūzika no lugas pielāgojuma filmai. Šāda rosība atsauc atmiņā vienu no kulturoloģijā iemīļotākajiem tēliem - čūsku, kas pamanās izaugt līdz kosmiskam lielumam, graužot vienīgi savu asti. Tomēr arī žurkas ir čūsku ēdienkartē, tāpēc nav nekāds brīnums, ka šoreiz nograuzta tika teātra žurka. Pavisam smalki un maigi sakot, tieši šai žurkai tika dota unikāla iespēja pacelties jaunā kvalitātē. Ļaunas mēles piebilst, ka jau sen kā čūskas, žurkas un visi pārējie par teātriem jebkādās nozīmēs saucamo iestāžu iemītnieki pamatā barojas no nodokļu maksātāju naudas. Vai šāda iemesla dēļ nodokļu maksātājiem pienākas kāda laipnība no viņu uzturēto zvēru un arī nezvēru puses? Jā, zvēriem ir jārūc un jārēc tā, lai ikvienam varētu šķist, ka viņi tūlīt klups virsū kādam citam un vislabāk tam, kuram arī viņš pats uzkluptu, ja vien viņam nebūtu kāds ārkārtīgi cienījams iemesls, kāpēc vispār nekad vai tikai šoreiz nevienam pāri nedarīt. Tāpēc dažnedažādie teātri tiek uzturēti kā ilūzijas, ka zvēri kaut ko paveiks cilvēku vietā. Lai gan visi zina, ka tā taču tikai spēle, skatītāji par to maksā reālu naudu un gūst reālu baudu. Žurkas kostīms šīs spēles turpināšanai nav obligāts ne Nacionālajā teātrī, ne jebkur citur, taču kaut nodiluša tērpa novilkšana skatītāju acu priekšā ir spēles noteikumu pārkāpums. Lai visu kaut kā iegrozītu vecajā kārtībā, aktieriem nākas tēlot, ka viņu plikumi nav plikumi, bet ārkārtīgi progresīvi tērpi, kuru esamībai skatītāji noticēs, pieņemot tās lomas, kas viņiem iedalītas visiem zināmā pasakā par šādu tērpu.