Vai Latvijā ir godīgi un nesavtīgi cilvēki? Bez šaubām. Protams, tādi cilvēki ir, un viņi savu godīgumu un nesavtību ir apliecinājuši visu savu iepriekšējo dzīvi. Jā, varbūt arī kādreiz gadās, ka kāds iepriekš negodīgs un alkatīgs cilvēks kaut kādu notikumu dēļ kļūst apbrīnojami godīgs un nesavtīgs kā izbēgušais katordznieks Žans Valžans Viktora Igo romānā Nožēlojamie, taču tādi brīnumi biežāk notiek romānos vai filmās nekā reālajā dzīvē. Domāju, ka maz būs to, kuri iebildīs iepriekšējā rindkopā paustajai atziņai, tāpēc jo dīvaināka ir cilvēku savādā ticība to cilvēku, kuri sadomājuši kļūt par politiķiem, spējai pēkšņi kļūt svētākiem par Romas pāvestu un nesavtīgākiem par Māti Terēzu. Visu mūžu cilvēks bijis kārs uz naudu un te pēkšņi… ak tu brīnums, kļuvis nesavtīguma etalons. Ja politiķis savu karjeru balsta uz saukļiem - visi apkārt blēži un rausēji, tikai es viens tas godīgais un nesavtīgais, tad gribētos, lai viņš savā iepriekšējā (pirmspolitiķa) dzīvē būtu demonstrējis šo savu godīgumu un nesavtību. Bet, ja viņš visu savu iepriekšējo dzīvi demonstrējis tādu «nesavtību» kā, teiksim, Artuss Kaimiņš, kurš pat saviem biroja darbiniekiem liek daļu algas atmaksāt, tad viņa «svētumam» var noticēt tikai tie, kas, atbilstoši Kristus Kalna sprediķim, iemantos debesu valstību, proti, garā nabagie. Pie varas esošajiem politiķiem ir viens pluss. Viņi neuzdodas par tiem, kas viņi patiesībā nav. Tas pats attiecas uz pilnīgi visām citām lietām. Ir sena, gadsimtiem pārbaudīta atziņa - neklausies vārdos, skaties darbos. Jebkura politiķa nākotnes kapacitāti nosaka viņa pagātnes darbi. Ja cilvēks kopš bērnības ir pieradis sakopt savas mājas priekšu, tad, visticamāk, arī vadot valsti, viņš rūpēsies, lai tā neaizaug nezālēm. Savukārt, ja viņš darbu vietā radis runāt, tad, arī nonācis valsts pārvaldē, par savu galveno uzdevumu uzskatīs pareizu, bet tukšu muldēšanu. Šajās Saeimas vēlēšanās, tāpat kā citās reizēs, sevi piesaka it kā jauni politiskie spēki, kuri prasa vēlētājiem dot iespēju pamēģināt. Nu, palaidiet arī mani pastūrēt! Taču šie spēki izskatās jauni tikai pirmajā acu uzmetienā. Rūpīgāk ieskatoties, atklājas, ka vairumā gadījumu tie ir jau sen politikā vai tās tuvumā esoši cilvēki, kuri iepriekšējos darbos sevi ne ar kādām izcilām prasmēm nav parādījuši. Par Kaimiņa partijas biedru «prasmēm» vispār nav vērts runāt, bet ir arī citi «jaunie». Jaunā konservatīvā partija, kuras līderi ir Jānis Bordāns, Juta Strīķe un Juris Jurašs. Bordāns politikā ir jau sen. Jau kopš pagājušā gadsimta. Uz neilgu laiku ar mīksto mandātu viņš 1994. gadā bija 5. Saeimas deputāts no partijas Latvijas ceļš. Atgādinu, ka 6. oktobrī vēlēsim jau 13. Saeimu. Tāds nu Bordāns «jaunais». Līdz šim ne ar ko sevi nav pierādījis, jo vienmēr kaut kas traucējis viņa «labajām» iecerēm. Tieši tāpat vienmēr kādi «sliktie» ir traucējuši Strīķei un Jurašam, lai gan tieši viņi gadiem tika dēvēti par faktiskajiem KNAB vadītājiem. Viņu darbības rezultāts - čiks. Viņu skaidrojumam, ka korumpantus ķert traucējuši KNAB nominālie (faktiski neko nelemjošie) vadītāji Normunds Vilnītis un Jaroslavs Streļčenoks, varētu noticēt tikai tie paši, kas tic politiķu brīnumainajai spējai kļūt svētiem. Tāda pati parodija par «jauno» tēmu politikā ir apvienība Attīstībai/Par. Ņem kuru šīs apvienības līderi gribi. Mārtiņš Bondars, Juris Pūce, Ilze Viņķele, Daniels Pavļuts. Visi politikā jau sen kā veterāni, bet arī viņiem vienmēr kādi citi traucējuši parādīt sevi no labākās puses. Visi viņi bez izņēmuma kādreiz ir dabūjuši pastūrēt, un neviens no viņiem nav palicis tautas atmiņā kā cilvēks, kuru gribētos redzēt šajā amatā vēlreiz. Kāpēc gan viņiem dot iespēju vēlreiz? Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī apvienība iet uz vēlēšanām ar ļoti apšaubāmas izcelsmes naudu. Nesaku, ka tie politiķi, kuri šobrīd ir pie varas stūres, ir tie prasmīgākie, godīgākie un nesavtīgākie. Taču viņiem ir viens pluss. Viņi neuzdodas par tiem, kas viņi patiesībā nav. Viņi neuzdodas par jaunajiem, nebūdami jaunie; neuzdodas par godīgajiem un nesavtīgajiem, tādi nebūdami, un, par spīti visam, viņi arī kaut ko dara, ne tikai runā. Protams, gribētos, lai darbi būtu vēl labāki, tomēr objektīvie ekonomiskie rādītāji liecina vismaz par vienu - valsts nav iebraukusi grāvī, kas, ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi, nav nemaz tik maz.