Šonedēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma lēmumu, ka Slovēnijai jāmaksā kompensācija tur notiesātam lietuviešu bandītam par to, ka tiesā netika nodrošināts tulks uz lietuviešu valodu, piedāvājot tikai krievu valodas speciālistu. Šim lēmumam vērts pievērsties sīkāk. Pirmkārt, mazo valstu valodām Eiropas Savienībā, vismaz teorētiski, ir tādas pašas tiesības kā lielajām. Latviešu kārklu angļi, kas apguvuši tā saukto boltišu, šo vēsti droši vien labprāt paslaucītu zem tepiķa, lai tikai varētu turpināt dziesmu par angļu valodas apguvi un iespējām to ieviest kā Latvijas otro valodu (tāda iniciatīva jau ir bijusi). Kārklu angļiem ir aizvien lielāka noteikšana arī, piemēram, zinātnē, un, tendencei turpinoties, drīz vien latviešu filologi atziņas par malēniešu izloksni viens otram rakstveidā varēs izklāstīt tikai lauzītā angļu valodā. Tomēr nav tā, ka Eiropa uzspiež angļu valodu, īpaši tagad, kad paši briti sarīkojuši breksitu, vai Briselē noniecina mazās valodas. To liecina arī latviešu valodas tulku pieprasījums - šādu vakanču Eiropā pietiek, būtu tik, kas strādā. Oficiālais kurss ir diversity jeb daudzveidība, tomēr nav dzirdēts, ka mūsu politiķi prastu no tās latviešu valodai izsist kādu labumu. Ir tikai pārspīlēti apzinīgi ierēdņi, kuri, ka tik kas nenotiek, centīsies izkalpoties pat savai ēnai. Savukārt Latvijas pilsoņiem, īpaši tiem, kam gadās ieķēpāties nepatikšanās kādā citā Eiropas valstī, ir visas tiesības pieprasīt tulku uz dzimto valodu. To der iegaumēt un izmantot. Otrs skatpunkts par tiesu darbiem un lēmumu tēmu varbūt nav tik globāls, bet tāpēc ne mazāk aktuāls. Latvijas politiskā ķēķa karstgalvjiem jāņem vērā, ka prakse sūdzēt Eiropas tiesās var iesist arī pa viņu kabatu. Nav jau arī Latvijas Temīda kusla un gausa. Precedents, ka dažs publicists maksājis par zagli apsaukātam oligarham lielu kompensāciju, jau ir bijis. Kad saku - tas ir nepieņemami, ar kādiem epitetiem mūsu laikabiedri politisko debašu karstumā apvelta savus oponentus, uz mani reizēm raugās kā uz dīvaini, jo visi taču visus lamā. Vai tas ir normāli? Nē, tas ir absolūts politiskās kultūras trūkums. Dzīve nebeigsies ar oktobra vēlēšanām, un būs komiski vērot, kā 18. novembra svētku tribīnē, mīļi smaidot, stāvēs gan korumpanti un zagļi, gan viņu apkarotāji, tēlojot valstsvīrus, ko liktenis sūtījis Latvijai tik svarīgā brīdī, jo, protams, ka vārna vārnai pēc vēlēšanām aci neknābs. Kāda būs tautas reakcija, redzot šo parodiju? Kāds piemērs ar to tiek rādīts tiem, kas tūlīt sāks skolas gaitas? Kāda raža tie k sēta, un ko pēc tam nāksies novākt? Vēl viena nedēļas ziņa ir tā, ka Grieķijā noslēgusies tā sauktā Grieķijas glābšanas programma. Savu premjeru Aleksi Cipru paši grieķi mēdz kritizēt un pamatoti, tomēr - kā Latvijai būtu noderējis tāds Aleksis Ciprs, kurš darīja visu to, ko nevaram sagaidīt no mūsu politiķiem: tirgojās un kaulējās ar Eiropu, līdz arī izkaulēja tādas atlaides, par kādām Latvija pat neiepīkstējās. Pienāks laiks, kad Cipram grieķi uzcels pieminekli, tomēr ļoti šaubos, ka kāds gribēs uzcelt pieminekli mūsu krīzes laika valsts glābējiem. Grūti atcerēties kaut reizi, kad Latviju kāds mūsu politiķis Eiropā būtu publiski aizstāvējis un vajadzības gadījumā pamatoti runājis pretim Briselei. Kur tādu atrast, un vai mēs viņu ievēlēsim nākamajās vēlēšanās? Pagaidām pie apvāršņa nemana. Ir tikai visādi vidējās algas cēlāji, kas priecīgi ziņo, ka tā esot pietuvinājusies Rietumeiropas minimālās algas līmenim. Nebrīnītos, ka ar tām statistika manipulē tāpat kā ar inflāciju, kas allaž krītas, pirms jāindeksē pensijas. Par to jau pat īpašs tautas vērojumu žanrs radies. Nu, piemēram, ja bodē atkal nocenoti pussapuvuši tomāti, tad jau inflācijas nebūs un pensijas nevajadzēs indeksēt. Vienīgais, kas pēdējo dienu laikā Latvijā patiešām ir nopietni - mēbeļu salonu piedāvātās superatlaides, kas statistiski, visticamāk, arī nevairos pensionāru cerības uz lielo žūksni. Ikea nāk, un izskatās, ka vietējie tirgotāji ir pamatīgi nobijušies. Vairāk, nekā dažs no iespējas nākamajā valdībā ieraudzīt Saskaņu.