To septītajā septembrī VEF Kultūras pilī Latvijas tiesu sistēmas simtgadei un perspektīvai veltītajā konferencē teica Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele. Tiesneši atzina un arī Eiropas Komisijas attiecīgā ziņojumā redzams, ka Latvijas tiesu sistēma starp ES valstīm tiek turēta pa vidu. «Noliegt to, ka tiesu sistēma Latvijā darbojas atbilstoši modernai rietumvalstij, ir nepareizi» (Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits). «Mums ir izdevies izveidot fantastisku tiesu varu...» (Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova). Bet es, duraks, tieši no Ziemeles kundzes un citu cienījamu juristu sacītā secināju, ka vēl tomēr neesmu starp tiem 47% sabiedrības, kuri vērtē Latvijas tiesu un tiesnešu neatkarību kā labu vai drīzāk labu. Uzsveru te vārdu «neatkarība». Turklāt - manu attieksmi pamatā nenosaka vis tiesnešu kopums, bet gan citu varas līmeņu attieksmes un attiecības ar tiesu varu un tiesu sistēmu. Tieši šo aspektu, par kuru tika runāts arī konferencē, es te gribu uzsvērt īpaši. Jo no tā lielā mērā atkarīga ne tikai visu varas līmeņu, bet arī valsts kvalitāte. Tiesu vara rīkojas ar likumu. Bet pārējās trīs varas redz valsti un atbild par valsti plašākā, iespējams, interpretējamākā, kontekstā. Ja šīs trīs varas būtu pietiekami kvalitatīvas, tiesu varai būtu mazāk darba. Lai kā - šīm trim varām vismaz nav jāmaisās tiesu varai, tās par neatkarīgu sauktai misijai pa kājām. Ziemeles kundze atgādināja, ka tiesnesis nav ne ārsts, ne pedagogs, ne prokurors, ne arī policists... Un uzsvēra, ka demokrātiskā, tiesiskā valstī nevar būt tāda situācija, kad, izvirzot īpašas prasības tiesu varai un sagaidot no tās īpašu atbildību, likumdevējas un izpildvaras attieksmē un lēmumos, kas skar tiesu varas nodrošinājumu, dominē pārpalikuma vai, labākajā gadījumā, jaunākā brāļa princips. Šāda attieksme neatbilst tiesu varas statusam un nesekmē uzticību demokrātiskai, tiesiskai valstij. Viņa uzskatīja, ka «ir svarīgi beidzot steidzami sakārtot nepilnīgo līdzsvara, atsvara mehānismu Latvijā. Tas ir Latvijas valsts pienākums, kuras būtība ir nodrošināt cieņpilnu Latvijas iedzīvotāju dzīvi. (..) Cilvēki grib uzticēties tiesām un savai valstij». Lai kā - domāju, ka varu dalīšanas princips Latvijā pagaidām īstenots vien aptuveni. Un pilnīgi piekrītu Levita kungam, ka «jebkura tiesību sistēma atspoguļo politisko sistēmu un ir jānoraida jebkāds ideālistisks un naivs priekšstats, ka tiesību sistēma darbojas pati par sevi». Te es pie Egila teiktā piebilstu vien to, ka reālā tiesību sistēma atspoguļo ne tikai politisko sistēmu, bet arī tās kvalitāti. Un - Levita kunga minētie «trīs tiesību konstrukti, kurus lietojam ikdienā, bet kuri ir sveškermeņi mūsu tiesību sistēmā» un kurus viņš šajā sistēmā turēja par sekundāriem, man likās uzsverami saistībā ar citiem varas līmeņiem. Kā pirmo viņš minēja teicienu - «likums nedarbojas». «Kā likums var nedarboties? Tas nozīmē - likums netop pildīts vai kāds to nepilda. Te būtu jāiedarbojas visa valsts tiesību sistēmas mehānisma smagumam. (..) Te jāiedegas visām sarkanajām lampiņām.» Otrs konstrukts - «likuma formāla piemērošana». «Tas nozīmē to, ka likums netiek metodoloģiski pareizi piemērots. (..) Tas ir lielākais pārmetums tiesnesim, ka viņš pieņem spriedumu ārpus metodoloģijas. Likuma formāla piemērošana jāsauc īstajā vārdā - tā ir prettiesiska likuma piemērošana.» Neatkarīgi no tā, ko domā Levita kungs vai citi juristi, es šo konstruktu pilnā mērā saistu, piemēram, ar Anša Ataola Bērziņa lietu. Kontrargumenti pagaidām nav likuši man savu viedokli mainīt. Trešais - «likums ir, bet tam apakšā nav finansējuma». «Tas nozīmē, ka Saeima pieņem likumu izolēti no visas tiesību sistēmas. Tā nevar būt.» Es ar šiem Egila minētajiem konstruktiem sastopos, var teikt, diendienā. Un - pamatā citu varas līmeņu, ne tiesu sistēmas, jomā. Es ar tiem sastopos kā «argumentiem» gan veselības aizsardzības, gan izglītības, gan sociālajā jomā. Tur tos lieto kā attaisnojumu bezrezultativitātei, bezdarbībai. Tātad - es nevaru uzskatīt tiesu varu Latvijā par pietiekami labu un efektīvu, ja citi varas līmeņi, pirmkārt, padara to atkarīgāku, nekā vajag būt, otrkārt, nogriež tai skābekli (ieskaitot finansējumu), treškārt, uztiepj tai vai nu savas korporatīvās intereses, vai stulbumu.