Saeimas vēlēšanas savā ziņā ir 100 dažādu uzskatu, pārliecības, rakstura cilvēku pieņemšana darbā, kur darba devējs un darbā pieņēmējs ir tauta. Uzdodiet sev jautājumu – kādā darbā jūs personīgi būtu gatavs pieņemt, teiksim, Artusu Kaimiņu, ja jums būtu jāmaksā no savas kabatas? Vai jūs viņam uzticētu kaut mauriņu nopļaut vai mājas logus nomazgāt? Pat uz savas jubilejas balli negribētos tik nekaunīgu pasākuma vadītāju aicināt. Ka tik vēl kādu no svētku viesiem neapvaino vai priekšlaikus nepiedzeras. Bet daudzi ir gatavi šim subjektam valsti uzticēt. Var jau būt zināma vilšanās par to Latviju, kādu katrs sev apkārt saskata, bet ne jau tāda, lai dēļ vēlmes kādam ieriebt mazohistiski «bombardētu Gulbeni». Līdzīgi ir ar Jauno Konservatīvo partiju. Tās redzamākā pārstāve ir ilggadējā KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe. Ar reāliem panākumiem korupcijas apkarošanā viņa lepoties nevar, taču viņai ir savs izskaidrojums, kāpēc darba rezultāti ir nesamērojami mazāki nekā radītais troksnis. Vienmēr kāds ir traucējis. Sākumā viņas tiešie priekšnieki it kā metuši sprunguļus riteņos. Tiesa, konkrētus faktus, kad viņai reāli traucēts kādas lietas izmeklēšanā, viņa nemin. Kaut vai tāpēc, ka KNAB priekšnieks to pat gribēdams nevar, jo likums strikti nodala KNAB priekšnieka atbildību, kas ir tīri administratīva, no operatīvā darba. Tā kā vainot tiešo priekšniecību, teiksim, izgāztajā «oligarhu lietā» nevarēja, tad Strīķei nācās paplašināt «sazvērnieku» loku. Nākamais Strīķes konspirācijas teorijas upuris bija ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Viņš neesot piekritis turpināt Šlesera noklausīšanos bezgalīgi. Trīs gadi, ko Strīķe klausījās, bijuši nepietiekami, lai sakasītu jel kaut ko, ko varētu nest uz tiesu. Vajadzējis klausīties tik ilgi, līdz Šlesers beidzot iekristu, jo «visiem taču zināms», ka viņš ir «oligarhs», un gan jau kaut ko nelabu dara. Tajā pašā laikā pēdējo gadu, ja ne ietekmīgākā, tad noteikti nekaunīgākā «oligarha» Māra Martinsona KNAB noklausītās sarunas atpūtas kompleksā Taureņi ar citu, ārēji klusu, bet ļoti ietekmīgu «oligarhu» - Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču - Strīķe nolika tik dziļā atvilktnē, ka tās tika atklātas tikai veco lietu inventarizācijas rezultātā. KNAB priekšnieks Jēkabs Straume par lietas noklusēšanu bijis šokā. Šo sarunu faktūra (kukuļa izspiešanas no Trasta komercbankas apspriešana) bija tik pārliecinoša, ka nekavējoties tika ierosināts kriminālprocess ar sekojošu abu figurantu aizturēšanu. Kad LTV1 diskusijā Partijas fokusā Strīķei tika izteikti pārmetumi par šajās sarunās fiksētās informācijas slēpšanu, viņa ķērās pie jau pārbaudītās metodes - metās uzbrukumā, stāstot par kārtējo sazvērestību. Tieši tāpēc jau viņa atlaista, lai apturētu šīs lietas virzību. Iedomāsimies uz mirkli, ka Strīķei taisnība. Vārdos nenosaukti mistiski «ļaunie spēki», lai lietu apturētu, organizē Strīķes «nomelnošanu» un izēšanu no KNAB. Iedomājāties? Vai, zinot Strīķes raksturu un sakarus tajos medijos, kuri labprāt popularizē Strīķes konspirācijas teorijas, varam iedomāties, ka Strīķe par šīm skandalozajām sarunām klusētu? Protams, ka ne. Izņemot vienu gadījumu. Ja pati ir tas «ļaunais spēks», kurš piesedza Martinsonu un Rimšēviču. Jebkurš psihiatrs var pateikt, kas notiek ar tiem, kuri atsakās ticēt pacienta murgiem (konspirācijas teoriju medicīniskais apzīmējums). Viņi tiek iesaistīti pacienta murgu pasaulē un kļūst par sazvērestības dalībniekiem. Tieši tā arī notika minētajā LTV pārraidē. Tā kā raidījuma vadītāji piekrītoši nemāja ar galvām, tad Strīķe nekavējoties arī LTV ziņu nodaļu ierakstīja to ienaidnieku sarakstā, kas iesaistījušies pret viņu vērstajā sazvērestībā. Var jau gadīties, ka tiešām kādam kaut kas ir traucējis sekmīgi pildīt uzticētos darba pienākumus, bet, ja tas turpinās vairāk nekā desmit gadu un vienmēr visi citi vainīgi, tikai ne viņš pats, tad atvainojiet, bet tādu darbinieku labāk darbā nepieņemt. Īpaši jau tādā iestādē kā Latvijas Republikas Saeima.