Lai arī šo partiju programmās nav nepārprotamu aicinājumu sagraut esošo politisko sistēmu un it īpaši jau esošos politiskos institūtus, tieši tāds bija vēstījums, īpaši jau stils - mēs nāksim un VISU nomainīsim. VISS būs pavisam citādi, un par veco politiku un tās kultūru aizmirstiet. Var jau teikt, ka tas ir parasts populisms, bet šis vārds pēdējos gados ir tik ļoti novazāts, ka vairs netiek uztverts kā nopietns drauds (kāds tas patiesībā diemžēl ir). Ar populismu ir kā ar tās pasakas vilku, kuru tik daudz reižu aitu gans piesauca, ka brīdī, kad patiešām vilks aitās, neviens tam vairs neveltīja uzmanību.

 

Izejot no šo partiju idejiskās tuvības, būtu loģiski, ka šie abi antisistēmiskie spēki - KPV.LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) - pēc vēlēšanām veidotu vienotu bloku ar 32 balsīm. Šāds bloks būtu tik spēcīgs, ka viņi viegli diktētu visām pārējām (vecajām, sapuvušajām) koalīcijā pieaicinātajām partijām savu gribu. Taču nekas tāds nenotiek. Kāpēc? Pirmajā brīdī varētu domāt, ka sadarbību traucē tīri personiski faktori, jo politika tomēr ir ambiciozu cilvēku nodarbe. Skaidrs, ka personisko ambīciju faktoru nevar novērtēt par zemu, taču galvenais iemesls, kāpēc abas šīs «vecās kārtības» sagrāvējas nevar atrast kopīgu valodu, ir cits - fundamentālāks.

 

Drīz Latvijas vecajai, sistēmiskajai politiskajai videi būs jāizšķiras, ar ko iet kopā - «godīgu» muļķi vai saprātīgu blēdi

Kamēr vieni ir īstenticīgi fanātiķi, kuri no tiesas tic «saulainajai tālei» un sevi uzskata par svētajiem, kuru vadībā Latvijā tiks uzcelts Ēdenes dārzs (vajag tik izķert un salikt cietumos visus tos, kuri traucē šī paradīzes dārza veidošanai), otri tikai izliekas par dedzīgiem revolucionāriem, kuri tic kaut kādiem augstiem ideāliem. Viņu patiesais ideāls ir viens - pēc iespējas izdevīgāk kapitalizēt savu Saeimas deputāta mandātu. Ne tikai mantiskā izteiksmē, jo iespējas, kādas paver piederība deputātu korpusam, ir visai plašas.

 

Zīmīgs šajā ziņā bija Armanda Pučes raidījums Kārtības rullis kanālā TVRīga24. Tajā piedalījās viens no JKP līderiem Krišjānis Feldmans. Vēl pavisam jauns puisis, ar atvērtu, godīga cilvēka seju. «Es nekad neesmu melojis,» viņš nez kādēļ uzsvēra, un man ne mirkli neradās šaubas par šo viņa vārdu patiesumu. Bija absolūti redzams, ka viņš nešaubīgi tic, ka pieder vienīgajai patiesi svēto sektai Latvijā un visi pārējie politikā ir tikai tāpēc, lai viņiem - sektai Patiesības sludinātāji pēdējā instancē - traucētu pildīt savu cēlo misiju - atbrīvot Latvijas valsti no dažādiem, visur esošiem lembergoīdiem un citiem šausmoņiem. Tā vien šķita, ka A. Puče kādā brīdī no galda apakšas izvilks folijas cepurīti un piedāvās to uzvilkt šim censonim, kurš katrā iebildumā pret paša «patiesību» saskatīja pret savu sektu vērstas «ļauno spēku» sazvērestības.

 

Gudri cilvēki māca, ka jāuzmanās no cilvēkiem, kuri stāsta, ka apkārt viss slikti un arī visi citi slikti. Šiem cilvēkiem acīmredzami nav kaut kas kārtībā ar apkārtējās realitātes uztveri. Ja palasa JKP līderu Bordāna un Strīķes izteikumus vairāk nekā desmit gadu garumā, tad kļūst skaidrs, ka viņi droši varētu vadīt Dejotāju, kuriem paša olas traucē partiju. Arī tagad, kad visas partijas pilnīgi loģiski noraidīja Bordāna piedāvājumu, Bordāns sabozās kā mazs puika un ierasti vainoja visus citus. Ir pilnīgi skaidrs, ka šādam personāžam premjera krēslu uzticēt nevar.

 

Bet vai to var uzticēt Gobzemam? Kad viņš runā, ir pilnīgi skaidrs, ka pats netic nevienam savam vārdam. Viņš vienkārši translē to, ko viņa elektorāts grib dzirdēt. Tajā pašā laikā viņš saviem politiskajiem konkurentiem dod skaidrus signālus, ka ir gatavs vienoties. Par ko? Kā vienmēr, par jebko. Par visu. Par visu, kas vien pašam dod kādu labumu.

Jau pavisam drīz Latvijas vecajai, sistēmiskajai politiskajai videi būs jāizšķiras, ar ko iet kopā un kas spēj sataisīt lielāku ļaunumu, nonākot pie varas - «godīgs» muļķis, kurš noticējis paša galvā čukstošām balsīm, vai saprātīgs blēdis, kurš tikai izliekas, ka tic paša stāstītajām pasakām.