Ļoti uzmanīgi izlasīju kolēģa Imanta Vīksnes rakstu Tiesājamais Gapoņenko uzkurina jaunu porciju naida (NRA, 19. oktobris). Pirmoreiz – kad tas tika publicēts, otrreiz – kad komentāru par šo rakstu sejugrāmatā sniedza psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Atgādināšu raksta «fabulu». Imants oktobra sākumā kopā ar militārās tuvcīņas organizāciju Tēvijas sargi devās uz Ukrainu, lai pēc tam laikrakstā atspoguļotu situāciju Ukrainas frontē, lai pastāstītu par ukraiņiem, kuri cīnās par savu valsti. Imanta Vīksnes pārdomas var izlasīt mūsu laikrakstā. Un tās izlasīja ne tikai Ukrainas draugi, bet arī ienaidnieki. Pēc tam mūsu laikrakstā bija vēl viena publikācija, kurā Imants izstāstīja par tiesājamā Aleksandra Gapoņenko kārtējo izlēcienu pret Latviju, tostarp pret laikrakstu Neatkarīgā Rīta Avīze, kas, pēc Gapoņenko domām, «aicina iznīcināt vietējos krievu iedzīvotājus» (pie šādiem «secinājumiem» Gapoņenko nonācis, izlasot Vīksnes publicēto par Ukrainu...). Acīmredzot pašnosauktais «profesors», dažus mēnešus vērodams restotu saulīti, pazaudēja pēdējās saiknes ar realitāti un turpināja kurināt nacionālo naidu, turklāt darīdams to ar tādu trulumu, ka jābrīnās par Latvijas drošībniekiem, kuri viņu nodēvējuši par Kremļa ietekmes aģentu: vai tiešām Kremlis izvēlas aģentus, kuriem, piedodiet, nav visi mājās? Bet dziesmiņa ir par ko citu. Par to, ka manis ļoti cienītais Rudzīša kungs uzskata: Imanta Vīksnes raksts kaut kādā veidā ir tipisks, vērtējot latviešu «vidējo uzvedību» attiecībā pret krieviem (krievvalodīgajiem). Proti, latvietis, sastapies ar lielkrieviska šovinista «tipisko provocēšanu uz verbālu izkaušanos», parasti atbild ne visai adekvāti: aizvainojas, uzmet lūpu, ieraujas sevī un pēc tam... nolūdzas. Sak, es jau nebiju tik ļauni domājis, bet tu, davai, arī vairs tik slikti nedari, ja? Bet provocētājs pa to laiku šķetina: «Iedos (viņš) man pa purnu vai noraustīsies? Nu bet kā es varu cienīt tādu, kas noraustās un lūdzas, lai es otrreiz tā vairs nedaru?» (Viestura Rudzīša citāts.) Šoreiz negribu piekrist Viesturam Rudzītim. Vismaz pilnībā - ne. Raksts ir līdzsvarots un objektīvs, pat ar tādu kā aizturētu dusmu, nevis lūgšanos vai raustīšanos. Bet atkal - ne par rakstu stāsts: par tipisko latvieša uzvedību, un to Rudzīša kungs ir raksturojis gana precīzi. Kamēr dažādas ždanokas un mamikini taisa demonstratīvas orģijas, kas skaidri vērstas pret Latviju un tās valstiskumu, kamēr «sociāldemokrātiskā un eiropeiskā» Saskaņa 9. maijā, iesaistot lielu skaitu jaunu krievvalodīgo cilvēku, tikpat demonstratīvi svin «uzvaras svētkus», kurus daudzi uzskata par atkārtotās padomju okupācijas «svētkiem», tikmēr vidējais latvietis klusi un mierīgi piecieš visas šīs varzas klajo ņirgāšanos par Latvijas vēsturi, valsti, kultūru un valodu. Latvietis ir pacietīgs, viņam var pagales uz galvas skaldīt, viņš tikai nopurinās skaidas un turpinās strēbt piena putru. Sanāk, ka vidējais latvietis ir kluss un samierniecisks «čuvaks» (no krievisko nosaukumu repertuāra), kuru var locīt, kā vien iegribas. Tāds domā: ja es saliekšu muguriņu trejdeviņos kliņģeros, tad mani nesitīs? Viņš, vidējais, jau nesaprot, ka tādu sitīs ar piecreiz lielāku baudu, tādu klapēs kā tirgus karbonādi! Tāpēc nu nekādi nevaru piekrist krievu žurnālista Artēmija Troicka teiktajam nesenā intervijā, proti, ka «Latvija un Igaunija pieļāva lielu kļūdu, izturoties pret krievu iedzīvotājiem augstprātīgi un vieglprātīgi, tāpēc tagad ir jāveic nopietns skaidrošanas un pārliecināšanas darbs, lai krievus pārliecinātu, ka viņi ir vienlīdzīgi un vajadzīgi». Piedodiet, kurā brīdī Latvija un Igaunija pieļāva to «lielo kļūdu» un kad mēs bijām «augstprātīgi un vieglprātīgi»? Tad, kad pazemīgi te ielaidām krievu militāros okupantus un pēc tam - arī civilokupantu ordas? Jāpateicas Dievam, ka ne visi latvieši ir slimi ar ļenganu padevību. Ir žurnālisti, rakstnieki, mākslinieki, kino cilvēki, kuriem pieņēmums «ja salieksies, tad nesitīs» ir svešs. Ja tā, tad - izdzīvosim.