Kaismīgajā priekšvēlēšanu kampaņā politiķi cits citam ir veltījuši tik daudz apvainojumu, birku karināšanas, naida un apsaukāšanās runu, ka, ja to atceras, nekāda valdošā koalīcija un valdība nav iespējama. Vienīgā izeja ir nolikt malā priekšvēlēšanu dusmas un runāt. Partijas KPV LV premjera amata kandidāts Aldis Gobzems pagājušajā nedēļā ar to nodarbojās - visvisādi centās pierunāt savus priekšvēlēšanu pretiniekus kļūt par pēcvēlēšanu partneriem. Necik veiksmīgi nesanāca. Kamēr Gobzems centās, atnāca viņa partijas biedrs Artuss Kaimiņš un kā Bruts Cēzaram iedūra pēdējo dunci mugurā. Gobzems sūri un grūti strādāja, lai kaut ko nebūt sastādītu. Spēles laukums viņam bija ierobežots - «sarkanā līnija» pret Saskaņu, ko viņa partijai un visām citām «latviskajām partijām» uzspiedusi Nacionālā apvienība. Vēl viena «sarkanā līnija» jeb naids, ko jūt Jaunā konservatīvā partija (JKP) pret ZZS. Diezgan perverss, neadekvāts naids, bet - lai nu tā būtu. Taču tad vēl uzrodas paša partijas biedrs, tuvākais līdzgaitnieks Kaimiņš, kurš publiski ievāvuļo: «Mans viedoklis ir tāds, ka Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij), manuprāt, ir Latvijas lielākā nelaime - es esmu to teicis daudzas reizes.» Politiķa sirdsapziņa neļaujot iet koalīcijā ar ZZS veidojošo partiju Latvijai un Ventspilij. Te jābilst, ka uz valdību no Latvijai un Ventspilij neviens nepretendē. Jāvaicā arī, kur palikusi Kaimiņa sirdsapziņa, piemēram, pret Nacionālo apvienību, kas saskaņā ar KPV LV priekšvēlēšanu lozungiem bija «maksātnespējas mafijas» partija, kur palikušas pretrunas ar Jauno Vienotību, kas bija OIK «stūmēja un piesedzēja»? Piepeši tikai ZZS tā sliktā, lai gan ZZS ir bijusi vienīgā, kas pret KPV LV ir izturējusies bez ņirgām. Kaimiņš pats ir nelaime. Visvairāk viņš ir nelaime paša partijai un tās kandidātam uz premjera krēslu. Gobzemam jau tāpat bija ļoti sarežģīta dzīve - advokātu cunfte viņu izmeta no advokatūras, Satversmes aizsardzības birojs sāka spīdzināt ar pielaides nedošanu, politiskais spēks Attīstībai/Par! jau no paša sākuma raka Gobzemu nost. Bet nu tad Kaimiņš visiem plāniem par koalīciju no sešiem politiskajiem spēkiem pielika pēdējo punktu - Kaimiņa izteikumi deva iespēju citām partijām vaicāt: «Cik tad tavai iecerētajai valdībai vispār ir mandātu? Rodas šaubas, vai tu vari pat tikai savas KPV LV 16 mandātus nodrošināt.» Kaimiņa izteikumi liecina, ka viņš ir atkarīgs un raustāms, un viņu jau rausta. Viņš ir torpedējis sava partijas biedra, līdzgaitnieka, otra partijas KPV LV līdera pieteikto valdību. Tādi sabotāžas gadījumi ir reti - grūti pat atcerēties ko līdzīgu. Artusu var raustīt aiz diedziņa. Nav pat tik svarīgi, kas tieši rausta - vai tas ir Šveices advokāts Rudolfs Meroni, vai kādi citi spēki. Varbūt tie ir specdienesti, kam iepaticies manipulēt ar sabiedriski politiskiem procesiem un kas negribēja pieļaut pat balsojumu par Gobzema valdību? Arguments par Lembergu neiztur nekādu kritiku. Lembergs jau sen nav manīts kā politiķis, kam ļoti interesētu parlamenta un valdības spēlītes. Viņš nekādā veidā nepiedalījās ZZS premjera Māra Kučinska politikā, nespieda ne uz ko koalīcijas padomē, nepiedalījās arī 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā. Valsts augstākās varas līmenī Lembergs nevienam netraucē. Viņš gan var traucēt pašvaldību līmenī, jo ir ietekmīgs pašvaldības politiķis. Tas gan tiesa. Kam Lembergs traucē kā Ventspils pašvaldības vadītājs? Tam, kurš ir sagrābis lielos tranzīta uzņēmumus, tam, kurš ir tos jau pārņēmis pilnībā - Rudolfam Meroni. Tam pašam Meroni, kurš vēlas lielo ostu pārvalžu pārvēršanu par uzņēmumiem, nacionalizēšanu, prihvatizēšanu un pārdošanu krieviem. Meroni ir uzpircis vairumā lielu daļu 13. Saeimas politiķu, taču ne katrs uzreiz tā iet un to manifestē. Ir politiķi, kas savu patieso kalpību sponsoram parādīs kaut kad vēlāk; ir politiķi, kas varbūt šveicieti uzmetīs un viņa interesēs neko nedarīs. Bet ir politiķis Kaimiņš, kurš jau atstrādā savas saņemtās «štukas». Vai arī varbūt, lai netiktu cietumā par korupciju, viņš ir spiests pildīt specdienestu uzdevumus - piemēram, nojaukt savam partijas biedram valdības veidošanu? Lai vai kā, īsā saitītē viņš ir šā vai tā. Viscaur Latvijas iekšpolitikā ir bēdīga aina. Zvērīgs ir naids starp partijām, un zvērīgs ir naids starp septiņiem 13. Saeimā tikušo partiju atbalstītāju «burbuļiem» sociālajos tīklos. Visiem viss riebjas. Vieniem riebjas ZZS, citiem riebjas Saskaņa vai jaunā «jenotība». Vai «aparieši», «naciķi», «jēkāpisti». Riebjas tas un šis. Visa Saeima pilna ar riebekļiem. Taču nāksies sastrādāties. Arī Artuss Kaimiņš daudziem riebjas ar savu klaunādi. Diezin vai KPV LV ilgi tā vairs varēs pastāvēt, ka viens partijas gals nezina, ko var izstrādāt otrs. Kaimiņu nevar ņemt par pilnu un prognozēt - viņa gājiens, nojaucot Gobzema centienus izveidot valdību, nav ne politiski loģisks, ne arī formālai loģikai atbilstīgs. Viņš pauž, ka viņa vēlētāji nesapratīšot sadarbību ar ZZS. Bet vai tad vēlētāji sapratīs un aplaudēs par to, ka viņš izjaucis Gobzema centienus izveidot valdību un panācis teju gandrīz, ka KPV LV var nonākt opozīcijā?