Manuprāt, badastreikotājiem pie Ministru kabineta, sākot ar Aināru Kadišu, vislabāk izdodas testēt varas stulbumu. Pilnīgi tādus pašus uzbraucienus no vecā režīma mēs pieredzējām, kad sākām dibināt Tautas fronti. Pilsoņu kongress tos pieredzēja krietni vairāk. Tagad mums it kā sava valsts, it kā sava vara. Tad kāda velna pēc tā nav vīžojusi iemācīties ar saviem pavalstniekiem sarunāties? Lai kādi nebūtu šo pavalstnieku uzskati un lai cik strikti nebūtu varas uzskati attieksmē pret viņiem. Manā uztverē, ja vara nevīžo pāriet pāri ielai un argumentēti pateikt: «Kadiš, tev nav taisnība tāpēc un tāpēc!», tad tā manā uztvere ir nekompetenta vara. Tad tai nekas cits neatliek, kā tramdīt cilvēkus ar policiju naktīs, ar sadomātiem ieganstiem likt aizvākt telti, objektīva skatījuma vietā likt priekšā publikai sacerētus šo cilvēku dzīves stāstus... Labs mantojums no padomju laika. Un - varbūt tieši tāpēc Kadiša kungs līdz ar citiem tur badojās, ka aiz šī mantojuma vēl lāgā nespēj saskatīt savu, cilvēkiem pievērstu valsti. Kas ar tevi notiek, vara? Esmu iepazinies ar visai plašu šai akcijai veltīto informācijas apjomu plašsaziņas līdzekļos. Pats apmeklēju Kadiša kungu pie valdības mājas reizes trīs. Sazvanījāmies. Aprunājāmies par badastreiku, par uzskatiem, par dzīvi. Vitāls cilvēks. Varbūt tas pat vairāk atklājās ne tik daudz mūsu sarunās, cik viņa pasaules (Pakistāna, Indija, Ēģipte...) apceļojumos. Viņš nobrauca ap 800 kilometriem vienatnē pa Sibīrijas upi Vitimu, un Jumava pērn izdeva viņa grāmatu Vitimas upes noslēpumi. Man, pateicoties sava institūta puikām, ir gadījies mērkt Vitimā kāju. Čaļi to sauca par «dullo upi» (сумасбродная река). Tā ka - lai ar to tiktu galā, vajag dūšu. Ainārs uz to saka: «Bet - es DZĪVOJU!» Man tas liecina arī par šī vīra cilvēcisko saturu. Viņš nav politiķis, taču viņa un viņa domubiedru nostāja būtu nopietni vērtējama. Varbūt tā ir plašākas diskusijas, polemikas, kaut vai principiālas uzskatu sadursmes vērta. Mēs te muldam par varas atsvešināšanos no cilvēkiem. Nu tad tuvināsim tos. Šo cilvēku pozīcija manā uztverē liek domāt plašākās kategorijās nekā tikai, teiksim, lineāras Aināra un varas, vēl kāda un varas attiecības. Var jau mēģināt šos ļaudis uzdot par margināļiem, savu subjektīvo iegribu apsēstiem vai apmātiem, taču šī mūsu kungu nevēlēšanās redzēt un lasīt, ar ko tieši viņi nākuši pie valdības mājas, man liecina, ka varas stulbuma testēšana ir izdevusies. Jo - vai tad mūsu sociālās nevienlīdzības līmenis, lielā emigrācija (te, piekrītot Aināram, kurš to sauc par bēgšanu no valsts, atļaušos teikt - no valsts, bet - ne no Latvijas, jo varas kvalitātes dēļ te es tās nošķiru), lauku iztukšošanās, mūsu bažas par sava vienīgā mājokļa drošību nav būtiskas valdības, valsts varas problēmas? Es to visu, varbūt palaikam kategoriskākā formā, redzu tagad pie Ministru kabineta izliktajos plakātos. Uzskatu, ka šādi gadījumi pamatā ir valsts politikas, nevis Drošības policijas vai kāda cita «orgāna» uzmanības vērti. Ja tas viss paliek vien «orgānu» ziņā, tad man tas nozīmē, ka varai nav patiesas vēlēšanās noskaidrot šo akciju faktisko, patieso un aptverošo cēlonību. Tik tiešām - parādās kaut kādas varas radītas veco grābekļu pazīmes. Manā uztverē tie vēl nenomāc mūsu mīlestību pret Latviju, taču tie jau visai jūtami iedragā mūsu pieķeršanos valstij, tās varai. Vēl viens jautājums - cik labi pilsoņi mēs, kas nosodām cilvēkus, kuri tagad uztur badastreika stafeti pie valdības mājas, esam bijuši paši savās attiecībās ar valsti? Esam tik vien kā regulāri rūpējušies par varu, lai pēcāk uz to klusiņām, pagļēvi kurnētu? Nē, es nedomāju, ka šādi protesti patlaban spēs sašķelt Latvijas sabiedrību vēl kādās pretējās nometnēs (divas te jau ir, un, manā uztverē, arī tā ir varai risināma problēma). Bet, lai turpmāka šķelšanās nenotiktu, varai nepieciešama izkopta komunikatīvā stratēģija. To es te neredzu. Ar primitīviem gājieniem nav iespējams panākt kaut cik noturīgu, iespaidīgu ietekmi pat informatīvajā telpā. Varas summārais informatīvais fons tā kopumā man šķiet visai nesakopts. Bet - es tiešām gribu, lai, teiksim, vismaz Latvijas politiskās partijas te beidzot atklājas kā kreatīvs slānis, kurš grib ne tikai varu, bet spēj īstenot arī šīs varas kontroli pēc būtības. Tad mūsu izredzes tapt no bara par pilsoņu kopumu stipri pieaugs.