Kad pirms vēlēšanām jaunizveidotā politiskā partija Kustība Par! apvienojās vienā vēlēšanu sarakstā ar Latvijas naudīgāko politisko spēku – Latvijas attīstībai, tad neviena no šīs politiskās laulības pusēm pat necentās slēpt šīs savienības pragmatisko raksturu. No vienas puses, bija jauns politisks strāvojums ar savu ideoloģiju (kreisi liberālu) un pat zināmu ideālismu (vismaz tā viņi sevi pozicionēja), taču kā partija plika un nabaga (tāpat kā vairums to, kuru raksturīgākā iezīme ir nesatricināma pārliecība par savu ideālismu). No otras puses, bija rūdīti ciniķi, kuri skaidri apzinājās - ja gribi nodarboties ar politbiznesu, tad jāprot ne tikai veikli šeftēt, bet arī pareizi un mūsdienīgi runāt. Viņi bija labi sapratuši, ka tā dēvēto veco oligarhu galvenā kļūda bija viņu politiskā redzējuma arhaiskais raksturs un neprasme īstajā brīdī piesaukt Sērenu Kirkegoru vai vismaz Maksu Vēberu. Šiem ciniķiem resursu bija vairāk nekā visām pārējām tā dēvētajām latviešu partijām kopā, jo viņi piedāvājās būt par galveno politisko jumtu biznesiem, kuri savas parazitārās dabas dēļ bez politiskā piesega būtu pakļauti iznīcinošam spiedienam. Runa ir par azartspēļu un ar to cieši saistīto ātro kredītu biznesu. Skaidrs, ka viss šīs fēniksu, vivusu, banknošu ziedošais dārzs Latvijā jau sen būtu izravēts, ja tam apkārt nebūtu apmaksātu politiķu rūpīgi sargāta žoga. Taču reizi četros gados politiķi uz īsu brīdi aizmirst par saviem lieldraugiem un atceras par tā dēvēto elektorātu, televīzijas kameru priekšā mīļi sauktu par vēlētājiem. Tad nu īsi pirms vēlēšanām Saeima nobalsoja par spārnu apšķērēšanu ātro kredītu biznesam. Jāuzsver, nevis nobalsoja par šī biznesa iznīcināšanu vai sagraušanu, bet gan spārnu apgriešanu. Proti, kredītu atmaksas procentu griestu noteikšanu. Laupītāju bizness tika ievirzīts kaut cik civilizētā gultnē. Pat pēc šī likuma stāšanās spēkā ātro kredītu firmu sniegto kredītu procenti paliktu krietni augstāki nekā banku procenti, taču tie vairs nenodrošinātu astronomisku peļņas normu un daudzu neapdomīgu kredītņēmēju nonākšanu parādu verdzībā. Ātro kredītu saprātīgas ierobežošanas likumam jāstājas spēkā šā gada 1. jūlijā, taču jau tagad sākusies drudžaina kustība, lai tas tā nenotiktu. Politiķi atcerējušies ierasto prioritāšu secību - dažus mēnešus pirms vēlēšanām jārunā tas, ko labprāt dzird elektorāts, taču pārējā laikā jādara tas, ko pie konjaka glāzes silti iesaka lieldraugi. Un lieldraugi saka: «Zini, mūsu juristi tajā likumā ir atraduši vairākas nepilnības. Īsāk sakot, Saeima ir pieņēmusi likumdošanas brāķi, tāpēc tas ir atceļams vai vismaz pareizi izgrozāms. Nu, ne man tevi mācīt, tu jau pats zināsi, kā to visu labāk politiski noformēt.» Lūk, kā ar šo uzdevumu Saeimas komisijas sēdē tika galā parietis Daniels Pavļuts: «Ja deputāti sāk reflektēt par likumdošanas priekšlikumu no savas subjektīvās, personiskās, empīriskās pieredzes, kad kaut kur viņi ir saskārušies un kaut kur redzējuši atsevišķus piemērus, tad tas vēl neraksturo visu ainu. Savukārt likumdevējam jārunā par ainu kopumā.» Izklausās gudri un pat saprātīgi, bet… kāda ir visas šīs tirādes saturiskā jēga? Lai labāk saprastu Pavļuta un citu politiķu retoriku un tās patieso jēgu, jāatceras, ka politikā, ja nākas virzīt vai aizstāvēt kādu šaubīgu jautājumu, ir sen zināms paņēmiens. Aizmuldēt, saduļķot ūdeni, lai vairs nevar saprast - kas ir kas, par ko vispār ir runa? Visi varianti slikti, mums, deputātiem, jāminimizē pašu pieļautās kļūdas un iespējamās sekas. Tieši uz to it kā aicina Pavļuts. Iespējams, pieņemtajā likumā ir kļūdas. To nevar izslēgt. Tās jālabo, taču nevis runājot kaut ko apkārt un pa miglu, bet skaidri pasakot galveno - vēlreiz atverot šo likumu, mēs saglabāsim ātro kredītu procentu griestus tajā pašā līmenī, tikai pārrēķinot maksimālo likmi dienā (0,07%) uz tādu pašu likmi (naudas izteiksmē) gada griezumā. Nekādu atslābinājumu ātro kredītu biznesam nebūs. Tā būtu skaidra un saprotama valoda. Taču Pavļuts tā nerunā un pat ne uz to pusi. Tā vietā jautājums tiek aizmuldēts ar runām par «subjektīvu reflektēšanu». Vēl tikai trūka nocitēt kādu modīgu filozofu. Pirms vēlēšanām parieši, attaisnojot savas it kā formālās laulības ar Attīstībai, solīja, ka pēc ievēlēšanas Saeimā balsošot pēc sirdsapziņas, nevis partijas lieldraugu norādēm. Tagad ir pienācis laiks šos solījumus apliecināt ar darbiem. Pierādīt, ka patiešām saglabājuši solīto šķīstību, nevis viss aizgājis ierasto gaitu. Kā tādās reizēs parasti notiek.