Non scripta, sed nata lex
Atklāti sakot, man subjektīvi nav lāgā saprotama tā saucamā Trauksmes celšanas likuma, kurš stājās spēkā pirmajā maijā, vajadzība, un es to uzskatu pat par savā ziņā amorālu. Jo – vai tad mūsu iekārtā, mūsu valstī visai tās telpai nav pašsaprotami (!) jābūt taisnīguma, taisnības uzturēšanas telpai? Vai tad varai mūsu valstī nav pašsaprotami (!) jāreaģē uz katru cilvēku vēsti par netaisnību, nejēdzību, nelikumību? Vai tad katrs likums te nepastāv tāpēc, lai sev noteiktos kompetences ietvaros iedibinātu taisnīgumu? Kāpēc gan šis aptverošais varas reaģēšanas pienākums ir jāreglamentē ar kaut kādu atsevišķu tiesību aktu, ja tam pašsaprotami (!) būtu jāattiecas uz visu tiesību telpu? Lūk, tas man nav saprotams. Man tā šķiet tik vien kā dekoratīva tiesībnieku izrādīšanās, man tā ir tik vien kā kārtējā liecība par šīs jomas ļaužu nespēju uzturēt pienācīgā kārtībā visu sistēmu. Es par taisnīguma, taisnības garantiju pamatu mūsu tautā, sabiedrībā uzskatītu principu non scripta, sed nata lex (ne rakstīts, bet dabisks likums). Lūk, šim principam būtu te jādarbojas visaptverošā līmenī. Ar instrukcijām, ar dažādiem «stučīšanas» atbalsta reglamentiem, «ziņošanas kanāliem», mākslīgi veidotām «trauksmes celšanas sistēmām» vēlamais taisnības klimats nebūs panākams. Un, ja cilvēkam par taisnības paušanu rodas problēmas, tad tā manā uztverē ir varas (politiskās, izpildvaras, tiesu) bezatbildības un necieņas pret savas valsts cilvēku vaina, nevis kāda tur regulējoša likumiņa esamības vai neesamības problēma. Un vēl - par bezmaz galveno trauksmes celšanas iemeslu oficiāli tiek minēta korupcija. Taču - korupcija ir sistēmas būšana, kurā atsevišķs cilvēks var būt pamatā liecinātājs, nevis procesa līderis. Vai tiesību sistēma atkal kārtējo reizi grib likties akla un neredzīga attieksmē pret sistēmas līmeņa būšanām (korupciju), gribēt, lai atsevišķs cilvēks tai pasaka priekšā darāmo? Jā, jā, protams - patīkami skan tas, ka minētais likums ikvienam sniegs iespēju uzlabot savu darba vidi un rūpēties par sabiedrības labklājību. Jā, jā Valsts kancelejas sauklis: «Par nejēdzībām nav jāklusē! Redzi. Dzirdi. Runā.» ir atzīstams. Taču tas, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju nezina, ko darīt, ja darbavietā novēroti pārkāpumi, kas apdraud sabiedrības intereses, ir arī tās pašas Valsts kancelejas darbības nopelns. Tāpat kā tas, ka lielā mērā tieši valsts iestāžu attieksmes dēļ pret cilvēku un sabiedrību 38% aptaujāto par novērotajiem pārkāpumiem līdz šim darbavietā ir klusējuši dažādu iemeslu dēļ, kā galvenos norādot neticību, ka kaut kas mainīsies, kā arī bailes zaudēt darbu vai pieredzēt citas nelabvēlīgas sekas. Vai šīs sekas pamatā nav radījusi valsts politika? Ko tad tagad te lāpīties ar atsevišķu likumiņu, ja lāgā nav gribas mainīt sistēmu? Valsts kancelejas Valsts pārvaldes politikas departamenta eksperte un viena no Trauksmes celšanas likumprojekta autorēm Inese Kušķe teic, ka «klusējot un samierinoties mēs nedarām neko, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, turklāt savā ziņā riskējam kļūt līdzatbildīgi. Nereti cilvēki, kuri redz sabiedrības intereses apdraudošas darbības, nezina, ko ar šo informāciju iesākt, vai arī klusē bailēs no iespējamām sekām - atlaišanas no darba, sankcijām pret pašiem vai radiniekiem. (..) Nevienu nedrīkst sodīt par pamatotu sabiedrības interešu aizstāvību, tāpēc likumā paredzēta gan personas datu aizsardzība, gan valsts nodrošināta juridiskā palīdzība, ja tāda būs nepieciešama». Prātīgi sacīts, taču līdztekus turpat jau parādās birokrātiski draudi domāt un neizrunāties par daudz (naudas sods par nepatiesu trauksmes celšanu, nosacījums neuzskatīt pret personu veikto nelikumību par trauksmes iemeslu, neuzskatīt par trauksmi informāciju, kas saistīta ar valsts noslēpumu, u. tml.). Es te nenoliedzu un nenoraidu trauksmes cēlāju misiju, es te ne mazākā mērā nenoliedzu varas pienākumu viņus aizsargāt, tomēr man šķiet dīvaina varas vēlme lokalizēt savu tiesisko atbildību viņu priekšā. Es te redzu vēlmi pastarpināties no patiesas un aktīvas sadarbības ar sabiedrību taisnības labad. Bet cilvēkiem, kuri teic taisnību par varas un citu kantoru nebūšanām, ir jābūt stabilai (!) valsts aizmugurei. |