Ar katru nākamo reizi vēlētāju aktivitātei Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir bijusi vērojama tendence samazināties, un droši vien nekāda dižā tā nebūs arī šajā reizē – diezin vai vēlēt aizies vairāk par trešdaļu balsstiesīgo. Tāpēc, lai iekļūtu Eiroparlamentā, kandidātam nevajag ļoti, ļoti daudz atbalstītāju. Pietiks, ja pietiekami daudz to tiks saaģitēts savā elektorāta nišā. Atkal vispārējo apātisko kopēji mazo aktivitāti centīsies izmantot Tatjana Ždanoka un Andrejs Mamikins (Latvijas Krievu savienība), kuri viltīgi taupījās, priekšlaicīgi nešķiežot resursus, bet pašā pēdējā nedēļā veic finiša spurtu ar intensīvu un precīzu reklāmu. Šai partijai ir viegli - tā zina, ko grib, un zina, kā uzrunāt savu specifisko vēlētāju. Ja tās pārstāvji būs Eiroparlamentā, viņi tur darīs to pašu, ko līdz šim - būs Krievijas Federācijas neoficiāli priekšstāvji Briselē. Pārējām partijām ir stipri grūtāk. Pat, ja politiķi zina, ko darīs, un jau strādājuši Briselē un Strasbūrā, viņi ne visai labi zina, kā sasaukt uz iešanu pie urnām atbalstītājus. Jo pašlaik ir tā nelāgi, ka Eiropas kopīgās un Latvijas iekšējās lietas ir atsvešinājušās, attālinājušās. Maz ļaužu Latvijā tic, ka Eiropā astoņi deputāti spēj kaut ko pozitīvu panākt. Uz Eiroparlamenta vēlēšanām daudzi raugās kā uz skaistuma konkursu, kurā jāizvēlas, kurus no kandidātiem apbalvot ar ļoti lielu algu, sociāliem spilveniem un citām privilēģijām. Priekšvēlēšanu aģitācijā un diskusijās redzama groteska disonanse starp to, ko sola politiķi Latvijas vēlētājiem, un tām aktualitātēm, kas pašlaik tiek apspriestas Briselē un Strasbūrā. Latvijas Eiroparlamenta kandidāti ir daudz visu ko pļāpājuši par skolotājiem, veselību, pensijām, korupciju, drošību un Latvijas interešu aizstāvību, bet tikmēr Eiropas Savienības dienaskārtībā ir ES ekonomisko attiecību sarežģījumi ar Ķīnu un Donalda Trampa Ameriku, Lielbritānijas Breksits, energoneatkarība, globālā sasilšana. Joprojām kā suņa nagla ir Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļu problēma, kas Latvijas iedzīvotājus satrauc tikai teorētiski. No šīm lietām latviešu kreklam kaut cik tuva ir Breksita tēma, jo daudz tautiešu dzīvo Anglijā un ne maz ir to, kas apsver domu, ka varbūt jābrauc uz turieni. Eiroparlamenta kandidātiem no Briseles patiesā tēmu saraksta pašlaik nav nekā īpaši parocīga, ko izvēlēties, un nākas izlīdzēties ar apmēram to pašu iekšpolitikas aģitdziesmu repertuāru, kāds bija 13. Saeimas un pašvaldību vēlēšanās un kam bieži vien nav nekāda sakara ar ES un Eiroparlamentu. Nils Ušakovs un Andris Ameriks (Saskaņa), Dana Reizniece-Ozola un Raimonds Bergmanis (ZZS), Ivars Ījabs, Ieva Ilvesa un Baiba Anda Rubesa (Attīstībai/Par!), Mārtiņš Barkovskis un Edvards Smiltēns (Latvijas Reģionu apvienība), Andis Kudors un Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija), Roberts Zīle, Dace Melbārde un Ansis Pūpols (Nacionālā apvienība), Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete un Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība), Kaspars Ģirģens (KPV LV) un varbūt vēl daži citi ir apmēram tas personu loks, kuram no 246 kandidātiem ir cerības sadalīt savā starpā astoņas vakantās Eiroparlamenta vietas. Dažai partijai veiksme Eiroparlamenta vēlēšanās var atspēlēties nākotnē, jo aiz spožajiem pirmajiem saraksta numuriem vairāk nekā nav - aizbrauks «lokomotīve» uz Briseli, un partija paliks bārene. Svaigu ideju un kadru trūkums ir problēma, kas joprojām raksturo politisko vidi. Tas tāpēc, ka politiķa darba prestižs ir zems, iedzīvotāju uzticība Saeimai, valdībai, partijām ir zema. Jauni, uzņēmīgi cilvēki neiesaistās politikā, jo negrib ieķēpāties kādā partijā, lai pēc tam šī saite mūžīgi vilktos pakaļ kā kompromitējoša aste. Konkurence uz Eiropas krēsliem varēja būt arī spēcīgāka un interesantāka, bet nu jāiztiek ar to, kas ir, un jāizvēlas no tā, kas ir. Liela daļa vēlētāju nesaņēma uzaicinājumus un informāciju, uz kuru vēlēšanu iecirkni viņiem sestdien jādodas. Tas ir vēl papildu demotivators, kas atsēdinās atpakaļ dīvānā ne vienu vien, kas citādi varbūt būtu gājis vēlēt.