«Heute waehlt unser Volk... Bloedsinn, fack, Parlament! - den Staatspresidenten,»* pusstundu pirms parlamenta ārkārtas sēdes sākuma kāda gide pie Saeimas nama vācu tūristiem stāstīja par tūlīt gaidāmo notikumu. Tautas vēlēta prezidenta gan mums nav un visdrīzāk ilgi nebūs, bet esam pārliecinājušies, ka mums ir valdošā koalīcija, lai cik amorfa tā šķistu, un ir tās izraudzīts Valsts prezidents. Egils Levits. Ievēlēts vai iecelts, par to viedokļi atšķiras. Formāli - ievēlēts, jo balsošana Saeimā notika ar vēlēšanu zīmēm, iecelts, jo par viņu jau tika panākta iepriekšēja koalīcijas vienošanās, kas bija arī kandidāta prasība. Un pirmo reizi - ievēlēts vai iecelts - Saeimas atklātā balsojumā, kuru iepriekš jau anonsēja koalīcijas frakciju vadītāji. Visdetalizētāk to izklāstīja KPV LV frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs, stāstot, ka pirmajā tikšanās reizē, kad Levits konkurējis vienīgi ar, «iespējams, neeksistējošu ideālo Latvijas prezidentu», viņš nav pārliecinājis frakcijas deputātus. Kādu motīvu vadīti KPV LV deputāti, parādoties reālu cilvēku konkurencei, tomēr nosvērās par labu Levitam, nevis, piemēram, Jurim Jansonam, kuru arī paši kādā brīdī uzrunāja, lai paliek viņu ziņā, taču, gods kam gods, Zakatistovs pārējos kandidātus nevis nopēla, bet uzteica katra plusus. Patiesi, var strīdēties par to, kurā jomā katrs spēcīgāks, kuras no tām svarīgākas politiķiem, kuras plašākai sabiedrībai, kuras atsevišķām sabiedrības grupām, kuras starptautiskajiem partneriem, bet jāteic - nez vai par kādu no kandidātiem ievēlēšanas gadījumā nebūtu jākaunas. Vai jālepojas, jāasociējas ar prezidentu kā valsts simbolu un vērtību nesēju - tas ir prezidenta turpmākā darba jautājums. Daži deputāti gan neiztika bez nievām, kuras, iepriekš zinot rezultātu, gan varēja aiztaupīt. Bijusī Delnas vadītāja Inese Voika aicināja «balsot pēc sirdsapziņas, kuru nav kauns rādīt pārējiem». Tas tikai parāda vienīgās patiesības nesēju domāšanu - pareizais ir tikai viens, par citu viedokli - jākaunas! Līdzīgi NA pārstāvis Rihards Kols izvēli saistīja ar to, vai turpinām veidot «cinisku, uz sarunāšanu vai izdevīgumu balstītu politiku, vai arī politiku, kas balstās vīzijā par plaukstošu un ilgtspējīgu Latvijas nākotni». It kā Levits vienīgais domātu un runātu par plaukstošas Latvijas nākotni. Jāteic, ka, salīdzinot ar abiem pārējiem kandidātiem - Jansonu un Didzi Šmitu, kuri gan savā līdzšinējā darbībā, gan redzējuma izklāstos vairāk turējušies pie praktiskiem piemēriem, Levits par gaišo nākotni un vērtībām Latvijā, Eiropā, Ziemeļeiropā runā augstās frāzēs. Lai arī Levita atbalsta kampaņā uzsvērts un Levita paša akcentēts «valstsgribas» jēdziens, daudziem nav saprotams, kā tas izpaudīsies un - kas mainīsies? Jācer, ka Levitam un viņa komandai būs arī sapratne par to, kā viņa spožās teorētiskās zināšanas izmantot praksē. Interesanti, ka par viņa komandas daļu gatava kļūt bijusī Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāre Aiva Rozenberga. Šī izvēle piezemē sajūtu, ka tiek meklēts VVF klons, kuram no trīs konkrētajiem kandidātiem tuvākais ir Levits. Šī VVF2 meklēšana diemžēl var nest vilšanos, jo nedz VVF ir klonējama, nedz divreiz vienā upē var iekāpt, turklāt, prezidentūras akcenti VVF laikā un šodien ir atšķirīgi. Tolaik bija lielāki ārpolitiskie izaicinājumi, šodien tie vairāk ir iekšpolitiski un, kā parasti - ekonomiskie, sociālie. Nav jēgas vairs diskutēt par to, vai šiem izaicinājumiem gatavāks būtu Levits, Jansons vai Šmits, kurš, citastarp, saņēma pat trīsreiz vairāk atbalsta (24 par) nekā Jansons. Prezidents ir ievēlēts, un nu jau Levita paša rokās būs visi instrumenti, lai nokratītu viņam piesieto «koalīcijas prezidenta» birku un pierādītu, ka viņš nav tikai 61 deputāta prezidents un parādnieks. Pierādīt, ka nav taisnība opozicionāram, saskaņietim Vjačeslavam Dombrovskim, ka koalīcija izvēlējusies prezidentu ar mērķi «kalpot tikai un vienīgi par valsts ārējo fasādi», prezidentu, kurš «lidinātos debesīs» jeb levitētu. Viņa paša un komandas ziņā būs stalti iet ne tikai pa prožektoru izgaismotu diplomātisku ceļu, bet arī pa mazām, neizgaismotām taciņām, iekarojot plašākas sabiedrības atbalstu, kļūstot, kā pats solīja iepriekš sagatavotajā pēcvēlēšanu uzrunā, «par visas tautas, visu pārliecību, visu ticību, visu Latvijas pilsoņu prezidentu», «gan trūcīgo, gan pārtikušo prezidentu, gan atstumto, gan par savu dzīvi drošo prezidentu». To, ka tieši ar plašākas tautas mīlestību varētu būt lielāka vai mazāka aizķeršanās, minējuši daudzi, Levitam neglaimo arī komentētāji sociālajos tīklos, un pat viņa atbalstītāju pieteiktajā mītiņā pie Saeimas nama pirmie pozīcijas pamanījās ieņemt cilvēki ar antisemītiskiem plakātiem. Bijušais deputāts Ilmārs Latkovskis, kurš ekspreskomentārā LTV Levitu pat salīdzinājis ar Dievu, kurš sevi spīdoši pierādījis «starptautiski un attiecībā pret vietējiem politiķiem», par viņa vienīgo izaicinājumu min kļūšanu par «vienkāršu, sirsnīgu Latvijas tautas prezidentu». Levits sabiedrības uzrunāšanai izvēlējies uzrunu «mīļie Latvijas cilvēki» (ne tautieši, latvieši, latvijieši...) - jācer, ka pēc laika arī tauta Levitam varēs atbildēt ar to pašu: «Mīļo Latvijas prezident!» * no vācu val. - «Šodien mūsu tauta... pīīī.... parlaments vēlē Valsts prezidentu»