Sešpadsmit gadu vecā klimata aktīviste Grēta Tūnberja kļuvusi par pasaules apspriestāko personu. Viņas uzruna ANO Klimata konferencē sacēlusi kārtējo emociju vilni. Ja «solīdā» sabiedrībā faktiski atļauta tikai viena emocija – ziemeļkorejiska jūsma un ne mazākā šaubu ēna, tad pie «brīvdomātājiem» viss nav tik viennozīmīgi.

Jāpiekrīt, ka daudzi Grētas kritizētāji pārāk lielu uzsvaru liek uz viņas vecumu, garīgo veselību un pat izskatu, kas, protams, nav pieņemami. Apspriest oponenta izskatu vai mīmiku nav tas prātīgākais veids, kā argumentēt savu pārliecību. Grētas aizstāvji pilnīgi pamatoti norāda - apspriežat Grētas pozīciju, viņas teikto, nevis sejas izteiksmi vai veselību. Pilnībā pievienojos šim redzējumam, kā reiz teica kāds agrāk populārs politiķis.

Lūk, daži izvilkumi no Grētas runas Ņujorkā: «Cilvēki cieš, cilvēki mirst, veselas ekosistēmas grūst, tūlīt sāksies masveida izmiršana, bet viss, par ko jūs esat spējīgi runāt - ir nauda un pasakas par nebeidzamo ekonomisko izaugsmi. Jūs esat nozaguši manus sapņus un manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem. Kā jūs uzdrošināties?» Spēcīgi teikts, vai ne? Aplaudējam, kājās stāvot. Beidzot viens cilvēks, lai arī pavisam jauna meitene, pasaka visiem tiem neģēļiem (pasaules politiķiem) acīs rūgto patiesību, kāda tā ir. Taču nesteigsimies ar secinājumiem. Apsēdīsimies un mierīgi padomāsim. Kā tad tā? Kā gan cilvēki, pasaules sabiedrība, politiķi, uzņēmēji, zinātnieki līdz šim uzdrošinājušies neatrisināt visas cilvēces problēmas? Kāpēc gan Grētai jādzīvo pasaulē ar problēmām? Kāpēc vēl līdz šim nav atrisināta pasaules nabadzības problēma? Kāpēc nav likvidēta atpalicība, nevienlīdzība? Kāpēc nav novērsta vardarbība un kari? Kāpēc gan Grētai, atšķirībā no viņas priekštečiem, tā vietā, lai baudītu dzīvi bezproblēmu pasaulē, ar to būtu jānodarbojas? Kā jūs uzdrošinājāties MAN likt dzīvot šādā pasaulē un to pilnībā nesakārtojāt līdz brīdim, kad pasaulē parādījos ES. Frāze par nozagto bērnību no 21. gadsimtā labklājības valstī Zviedrijā dzimušās Grētas vispār izklausās kā zaimi.

Diemžēl tāda ir Grētas un arī lielas daļas viņas vienaudžu dzīves pozīcija. Dodiet man visu gatavu un nestāstiet, kā tie labumi rodas (pasakas par naudu un ekonomisko izaugsmi). Par to neko negribu zināt. Gribu, lai pasaulē viss būtu tā, kā es iedomājos par labu esam. Šī pozīcija izriet no populārās pārliecības par cilvēku cilts visvarenību. Pietiek tikai pieņemt pareizos lēmumus, domāt pareizās domas, un jebkura problēma atrisināsies. Tas, ka līdzšinējā cilvēces vēsture rāda, ka viss nav tik vienkārši, šos cilvēkus nemulsina. Vienkārši agrāk visi bija muļķi, bet tagad beidzot esam piedzimuši mēs - patiesi gudrie. Lai nu tā būtu.

Kas attiecas tieši uz klimata pārmaiņām, tad, manuprāt, Grētas emocijas un rūpes par planētas likteni nāk no sirds, tāpēc nepiekrītu viedoklim, ka viņa dara un runā to, ko viņai priekšā pateikuši kaut kādi «gudrāki» vīriņi. Par to, vai klimats mainās cilvēku vai kādu citu iemeslu dēļ (vai vienkārši notiek cikliskas svārstības), man simtprocentīgas pārliecības nav. Var būt gan tā, gan tā. Atceros, bērnībā mans iecienītākais žurnāls Zinātne un Tehnika gandrīz katrā numurā ar neapstrīdamiem faktiem un grafikiem pierādīja, ka līdz 2000. gadam naftas krājumi būs beigušies un gandrīz vai pasaules gals iestāsies, jo arī citi resursi, tajā skaitā pārtikas, būs izsīkuši. Būs jāēd no aļģēm taisīta mākslīgā gaļa. Ar ko tik neesam pa šiem gadiem biedēti? Ar neitronu bumbu, kodolziemu, ozona caurumu, svaiga gaisa automātiem smoga pārpilnajās Tokijas ielās un tamlīdzīgi.

Skaidrs, ka jauniem, viegli iespaidojamiem cilvēkiem klimata pārmaiņu drauds šķiet kaut kas jauns, ārkārtējs un patiesi bīstams. Cilvēkiem ar lielāku pieredzi (padzīvojušiem onkuļiem, kā sociālajās vietnēs mēdz izteikties daži īpaši smalkjūtīgi jaunekļi) šie draudi mazliet atgādina kārtējo kliedzienu - vilks aitās - no labi zināmās pasakas. Nepatiku rada arī agresivitāte un neiecietība, ar kādu šī jaunā klimata doktrīna tiek sabiedrībai uzspiesta. Pat, ja šai gluži vai reliģiskajai pārliecībai ir zinātnisks pamats, tad veids, ar kādu tā tiek implementēta, baigi jau nu ož pēc viduslaikiem. Katrs, kurš apšauba šīs jaunās reliģijas dogmatiku, skaitās bezmaz vai cilvēces ienaidnieks, un viņam draud izslēgšana no baznīcas (progresīvās sabiedrības). Bet dzirdot runas par to, cik amorāli runāt par naudu un ekonomisko izaugsmi laikā, kad valda vispārēja netaisnība un cilvēku ekspluatācija, atliek vien tēvišķīgi novilkt - nekas nav jauns uz šīs pasaules.