Paredzēts, ka nākamnedēļ, 13. datumā, Saeima pieņems nākamā gada valsts budžetu. Šobrīd ar augstu ticamību var prognozēt, ka ikgadējais valsts galvenais likums tiks pieņemts juridiski apšaubāms, ar nopietniem likuma pārkāpumiem. Proti, likums par valsts budžetu būs pretrunā likumam par veselības aprūpes finansējumu.

Pie varas esošie politiķi un viņus apkalpojošais informatīvais personāls lec laukā no biksēm, lai pārliecinātu sabiedrību, ka pērnā gada 13. decembra Saeimas balsojums (grozījumi likumā par veselības aprūpes finansējumu) nav bijis īsts. Tolaik pēcvēlēšanu eiforijā, koalīcijas veidošanās juceklī notika tāds kā spēļu balsojums, kur tika spēlēts ar rotaļu naudu. Prasības pildīt šajā likumā noteiktās normas nozīmējot «nerēķināšanos ar realitāti», atkārto veselības ministre Ilze Viņķele.

Protams, Viņķele varētu par esošo situāciju izteikties atklātāk un precīzāk, jo reiz viņa to jau izdarīja. 2013. gadā bija līdzīga situācija, kad koalīcijas partneri parakstīja tā dēvēto NA demogrāfijas ultimātu. Tad, kad šī «ultimāta» prasības bija jāsāk pildīt, toreizējā labklājības ministre Viņķele atzinās, ka patiesībā visi šo vienošanos parakstījuši ar «sakrustotiem pirkstiem kabatās». Lūk, kā Viņķele šo situāciju aprakstīja pirms sešiem gadiem: «Ziniet, ir tāda spēle, kad jūs vienojaties un jūs kabatā turat sakrustotus pirkstus, cerībā, ka tas kaut ko nozīmēs. Jūs tā kā parakstāties, bet īstenībā jūs domājat, ka varēs šo norunu kaut kādā veidā mainīt. Ar pilnu atbildību apgalvoju, ka visas puses turēja šos sakrustotos pirkstus kabatā.» Situācija atkārtojas. Gan tad, kad pieņēma šos grozījumus likumā par veselības aprūpes finansējumu, gan likumu, kas paredz OIK atcelšanu no šā gada 31. marta. Proti, nenotika vis atbildīga valsts augstākā likumdevēja balsošana, bet gan tika spēlēta «spēle, kad jūs kabatā turat sakrustotus pirkstus». Lūk! Ne vairāk un ne mazāk. Saeimas deputāti nodarbojas ar pusaudžu rotaļām, bet algu sev ceļ it kā darītu nopietnas, valstiski nozīmīgas lietas.

Labi, pieņemsim, ka pirms gada notika kļūda. Galu galā Saeima ir tiesīga ne tikai likumus pieņemt, bet tos arī mainīt. Lai nemestu juridisku šaubu ēnu uz visu nākamā gada budžetu, Saeima varētu vēlreiz skatīt šo veselības aprūpes likumu un to pārgrozīt jau atbilstoši Viņķeles piesauktajai realitātei. Taču tas netiek darīts. Šāda iespēja pat netiek piesaukta, jo deputāti labāk pārkāpj likumu nekā dara kaut ko, kas varētu «nesmuki» izskatīties vēlētāju acīs. Tā ir ļoti bīstama parādība, jo devalvē jau tā zemo Saeimas un visas valsts pārvaldes prestižu. Vēl vairāk. Faktiski notiek valsts pārvaldes pārlikšana uz citām sliedēm. No tiesiskuma un demokrātijas sliedēm uz mirkļa izdevīguma un nerakstīto likumu sliedēm. Uz tām sliedēm, uz kurām valsts pārvalde jau sen atrodas mūsu austrumu kaimiņvalstī. Turienes valodā šis pārvaldes modelis saucas - po poņaķijam. Likumi nav nekas, visu nosaka kuluāru vienošanās.

Likuma pārkāpšanas aizstāvji likuma nepildīšanu cenšas attaisnot vai nu ar to (Gatis Eglītis un citi no JKP), ka to iniciējuši vecie - tas ir, ZZS, kas par visu notiekošo atbildīgi mūžīgi mūžos, vai arī (TV3 seja Arnis Krauze) ka visa vaina gulstas uz Saskaņu un Rīgas domi, kuras budžeta deficīts iekļauts kopējā valsts budžeta deficītā, tādejādi būtiski sašaurinot fiskālo telpu. Atkārtoju vēlreiz. Ja «vainīga» ir opozīcija, tad kas traucē šo kļūdu labot un izdarīt grozījumus veselības aprūpes likumā atbilstoši «pareizajai» nostājai? Nobalsojiet, ka mediķiem 20% algas pieaugums nepienākas, un pilnīgi likumīgi pieņemiet 2020. gada budžetu. Cik tur tā darba, labot iepriekšējo «ļaundaru» kļūdu?

Taču nē. Izrādās, deputātiem ir izdevīgāk pārkāpt likumu nekā to pildīt. Tā ir slikta zīme, un šī varētu būt tā reize, kad Valsts prezidents varētu nodemonstrēt savu principiālo nostāju attiecībā uz tiesiskumu un demokrātiju. Diemžēl līdz šim no viņa nav dzirdēti aicinājumi atgriezties tiesiskuma rāmjos un strikti turēties pie likuma. Turklāt pie tā likuma, par kuru pašreizējie deputāti paši nobalsojuši, jo šis nav likums, par kuru var teikt - to jau tie citi. Mēs jau neko. Nē, draugi mīļie, paši balsojāt, un nav vairs svarīgi, cik tas bijis bezatbildīgi vai nepārdomāti. Par katru darbību ir jāatbild. Arī par to, ko esi darījis ar sakrustotiem pirkstiem kabatās.