Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nolēmusi rosināt Rīgas domes atlaišanu, jo ministrijas ieskatā vietvara jau otro reizi nav spējusi izpildīt vienu no pašvaldības autonomajām funkcijām – nodrošināt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. VARAM ministrs Juris Pūce jau gara acīm redz sevi vēstures grāmatā kā Pūbliju Kornēliju Scīpionu Emiliānu Afrikāni Jaunāko, kam būs beidzot izdevies satriekt pīšļos un nolīdzināt līdz ar zemi Kartāgu jeb nešķīsto Rīgas domi.

Līdzīga situācija bija iepriekšējā Pūniešu karā, kad VARAM ministrs bija Kaspars Gerhards, bet domi vēl vadīja Nils Ušakovs. Arī toreiz VARAM juristi bija sacerējuši garu, jo garu rakstu par to, kāpēc atlaižama dome, taču tas pamatojums diezin vai atbilda likuma Par pašvaldībām 91. pantā paredzētajiem gadījumiem, kad domi var atlaist. Tāpēc pastāvēja liels risks, ka vēlāk Satversmes tiesā var tikt konstatēts, ka domes atlaišana bijusi nelikumīga. Tas būtu bijis pikanti. Juridiski apkaltais Gerhards juta, ka labi nebūs, tāpēc pavilka lietu mazliet garumā, lai atnāk vēlēšanas un citi dramatiski notikumi, pēc kuriem vecais papīrs vairs netika stumts uz priekšu.

Tagad jauns, bet līdzīgi diezgan šaubīgs papīrs lido uz Saeimu. Juridiski abas situācijas izskatās līdzīgi, taču politiski pašlaik ir kaut kas stipri citāds. Tolaik Rīgas domes pozīcija un opozīcija kaismīgi karoja. Taču pašlaik var iznākt tā, ka, pienākot pie Kartāgas, Pūce ieraudzīs, ka visi vārti ir vaļā, pa kādreiz varenās pilsētas ielām klīst iereibušas ielasmeitas, bet tempļos ēzeļi rāmi gremo sienu. Viss izvazāts. Daži karavīri vēl šur un tur redzami rezignēti spēlējam kauliņus, bet, ieraugot naidnieku, nevis ceļas kājās, lai pretotos, bet novelk: «Ā, atnācāt? Beidzot.» Nekā no tā diženuma, ko Pūce bija cerējis ieraudzīt slavenajā metropolē. Graut vēl atlikušās pussabrukušās sienas, lai atgrieztos kā triumfatoram Romā, būtu teju vai kauns.

Rīgas valdnieks Oļegs Burovs gan tā kā pačīkst, ka «Pūces lēmums ir absolūti politisks un ar tādiem pašiem ieganstiem var atlaist jebko par jebko», taču tūlīt pat pieļauj, ka «varbūt mēs būsim pat Pūces kungam pateicīgi, ka būs jauna koalīcija un būs iespēja piecus gadus ļoti labi strādāt».

Tas nav teksts, kas liecinātu par nopietnu kareivīgumu. Virkne deputātu līdz traģikomismam ir dalījuši un pārdalījuši amatus, kuros vairs nav ne mantas, ne varas, ne citu resursu, ko dalīt. Beigu galā domes atlaišana var izrādīties ar pretēju efektu, nekā iecerējuši atlaidēji - atlaižamie gaida savu atlaišanu kā šausmīgas beigas bezgalīgu šausmu vietā, jo paši pat nošauties nespēj.

Saeimā ir izgudrots plāns pieņemt tādu likumu, ka pēc galvaspilsētas ārkārtas vēlēšanām kārtējās vēlēšanas netiks rīkotas un jaunievēlētais sasaukums strādās apmēram piecus gadus - līdz nākamajām parastajā kārtībā paredzētajām vēlēšanām. Plāns ir gandrīz ģeniāls, taču nekur vēl nav zvanīts, ka tieši pašreizējās domes opozīcijas partijas būs tās, kas vinnēs ārkārtas vēlēšanās. Šodienas apātija Saskaņā un GKR nenozīmē, ka tāda pastāvēs mūžīgi. Vara uz pieciem gadiem? Tā jau ir sveču vērta likme, lai ikviens kroplis, kas spēj pacelt plinti, pamēģinātu pacīnīties.

Sabiedriskās domas aptaujā novembrī, ko veikusi pētījumu firma Factum, ja grib, var ieraudzīt, ka pašreizējām Rīgas opozīcijas partijām summā ir vairāk par 50%. Taču, ja paskatās uzmanīgāk, Saskaņa joprojām ir reitingu līdere, arī GKR nekur nav pazudusi, ir izdīgusi Latvijas Krievu savienības indīgā sēņcepurīte, kuras agrāk nebija. Turklāt tā saucamajām latviskajām partijām joprojām nav ne pārliecinoša piedāvājuma, ne lielkalibra līderu, kurus sūtīt cīņā par mēra posteni. Budžeta pieņemšanas laikā valdības partijas jau ir izpelnījušās ļaužu dusmas, un, ja turpināsies tādi paši cūkdarbi... Kā nupat vakardienas intervijā Neatkarīgajai teica fotogrāfs Mārcis Bendiks, «pašreizējā spice spēj sačakarēt jebko». Tikpat labi šis jebkas var būt arī iespēja pieveikt pašlaik pagalam vājo veco Rīgas varu.

Valdības partijām ir tradīcija tieši nelaikā izdarīties tā, lai aizskartu ne tikai konkurējošos politiķus, bet arī liktu sajusties to vēlētājiem kā pazemotiem, utu noēstiem geto iemītniekiem aiz dzeloņstieplēm... Tā vien skaties, ka pašreizējais Pūniešu karš var izrādīties vēl ne tas pēdējais.