14. februārī, dienā, kad pasaulē, tostarp Latvijā un Dānijā, atzīmēja mīlestības dienu, daudzu cerības, ka Latvijas pilsone Kristīne Misāne netiks izdota Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kurā viņa apsūdzēta par sava bērna nolaupīšanu, izplēnēja.

Dānijas tiesa Misāni paturēja apcietinājumā, lai, visticamāk, 20. februārī viņu izdotu.

Neskaitāmas protesta akcijas Dānijas un Latvijas ielās un virtuālajā vidē, politiķu, diplomātu aktivitātes, uzsaukumi, izsaukumi, tikšanās, vēstules, zvani, kurus amatpersonas uzskaitīja, lai viņiem netiktu pārmesta bezdarbība, panāca vien to, ka Misāne netika izdota pirms tiesas sēdes, kā tika pieļauts iepriekš. Lai rokas, ja ne tīras, tad vismaz noskalotas. Vai tādas tās paliks arī Latvijas pilsoņu un varbūt dažu citu Eiropas Savienības (ES) valstu un daļas dāņu sabiedrības acīs, rādīs laiks. Ja apstiprināsies baumas, ka Dānija Misāni iztirgojusi pret kādu DĀR apcietinātu Dānijas pilsoni, tas būs pamatīgs kauna traips Dānijas sejā, kura līdz šim tika asociēta kā valsts ar augstiem cilvēktiesību standartiem. Tas gan izskaidrotu Dānijas prokuratūras pretprasību pēc sākotnējās tiesas, cenšoties Misāni paturēt apcietinājumā, neraugoties uz to, ka DĀR nebija viņu pārņēmusi 30 dienu termiņā. Vai tomēr Dānijas prokuratūras rīcībā ir kādi juridiski neapgāžami fakti, neatvairāmi prasījumi, kas liek pārkāpt Eiropas konvenciju par ES pilsoņa neizdošanu trešās pasaules valstīm? Dānija gan ir ratificējusi arī Stambulas konvenciju par vardarbības ģimenē un pret sievietēm novēršanu, bet tāpat jau skaidrs, ka šādas konvencijas gan dzīvē, gan juridiskajos, jo īpaši starpvalstu strīdos, ir pupu mizas.

Lietā gan ir maz faktoloģiskās informācijas un daudz nezināmā, tāpēc arī daudz pieņēmumu, daudz emociju, līdzjūtības, bailes, arī neiecietības un nosodījuma, daudz aicinājumu uz revanšismu. Sociālajos tīklos izskan aicinājumi nepirkt dāņu preces, uzrīdīt dāņu uzņēmējiem Latvijā dažādus represīvos dienestus. Vairojas neuzticēšanās politiskajai, birokrātiskajai pārvaldei un tiesu sistēmai, starptautiskajām un ES tiesību normām, ES valstu līdzvērtībai. Bezspēcīgas dusmas, kuras, visdrīzāk, neķers vainīgos, tomēr šādai pilsoniskai aktivitātei ir savs spiediena faktors ja ne uz Dānijā un DĀR lietā iesaistītajiem subjektiem, tad vismaz uz Latvijas varas implementētājiem, kuri bijuši spiesti kaut ko darīt - novēloti, nesekmīgi vai paštaisni, bet vismaz parādījuši, ka Latvija neļaus lietai noklust nemanāmi.

Informācijas trūkums gan daļēji ir saprotams, jo lieta vēl nav iztiesāta, ir tikai apsūdzība, kura celta valstī, kura mums ir juridiski, mentāli sveša, tāla. Tas apgrūtina arī Latvijas iesaisti, argumentāciju, kura gan jārod ārpus konkrētas lietas smalkumiem, kurš ģimenē ko pateicis, cik alu izdzēris, kā saticis vai nesaticis ar otras puses bērniem. Iespējams, Misāne nav nekāds eņģelis, nav bijusi paraugpamāte vai paraugmāte, iespējams, attiecības ar vīrieti risinājusi, izmantojot bērnu - līdzīgi kā to dara vairums pāru, šķiroties, vismaz akūtajā sākumstadijā, kamēr pierimst dusmas un aizvainojums. Atšķirība tikai tā, ka pārrobežu attiecībās tas viss jau var kļūt krimināli. Gribat - ticat Misānes civilvīra stāstītajam, ka viņš ir sirsnīgākais un labākais tēvs un tieši Misāne bijusi vardarbīga, vismaz pret civilvīru un viņa bērniem no iepriekšējām attiecībām. Gribat - ticat Misānei, ka vardarbīgs pēc attiecību sašķobīšanās un finansiālu konfliktu sākšanās bijis tēvs. Katra puse stāstīs savu, iespējams, tam arī ticot. Bet tas nav būtiski - runa ir par mūsu pilsoņu tiesisku aizstāvību, tiesāšanu mūsu, eiropeiskas judikatūras sistēmā, izpratnē, par soda samērīgumu. Par Latvijas pilsoņu aizsardzību de facto, nevis tikai uz papīra. Izglītības ministre Ilga Šuplinska par 10 000 eiro algo dārgus juristus, lai izvērstu bezcerīgas raganu medības pret Latvijas Universitātes rektoru. Par cik tūkstošiem eiro Ārlietu vai Tieslietu ministrija ir noalgojusi juristus, lai atbilstoši ne tikai Misānes, bet būtībā visu Latvijas pilsoņu interesēm interpretētu dažādos likumus un līgumus? Grūti pašlaik saprast, vai problēma ir Latvijas patiesā (ne)gribēšanā vai (ne)varēšanā, katrā ziņā Misānes gadījums dod pamatu satraukties par Latvijas un visas ES spēju aizstāvēt savu pilsoņu tiesības trešajās pasaules valstīs, iestāties par cilvēktiesībām, bērnu tiesībām, jo īpaši starptautisko ģimeņu gadījumos, kādu kļūst aizvien vairāk. Ja Ārlietu ministrija saka, ka tā «izskata visus iespējamos starpvalstu sadarbības un strīdu risināšanas mehānismus, lai panāktu Latvijas pilsones neizdošanu un novērstu šādu situāciju rašanos nākotnē», tad, ja redzam, ka tas neizdodas tagadnē, vai ir ticība, ka izdosies nākotnē?

Skumji, biedējoši, šokējoši, tomēr jāsaglabā cerības, ka tās vēl nav beigas, lai arī Latvijas diplomātu, politiķu un juristu aktivitātes, kuras nu nāksies vērst pret DĀR justīciju, būs sarežģītākas. Atceramies, kā pēc vairāk nekā gada ilgiem centieniem no cietuma Ēģiptē tika atbrīvots Austrālijas un Latvijas dubultpilsonis žurnālists Pēteris Greste, kurš bija apsūdzēts par aizliegtās islāmistu kustības Musulmaņu brālība atbalstīšanu! Tiesa, Misānei nav kādas citas ietekmīgas valsts dubultpilsonība, un jācer, ka šis faktors nebūs šķērslis turpmākajai cīņai par Latvijas pilsones aizstāvību. Jācer, ka ĀM solītais aktīvais darbs, lai arī turpmāk Misānei tiktu «sniegta visa nepieciešamā palīdzība», nebūs sausiņu aizgādāšana uz kameru. Tas, ka 2017. gadā Dienvidāfrikas tiesa bija noteikusi Misānes civilvīram aizliegumu tuvoties viņai, tomēr ļauj cerēt, ka DĀR nav necivilizēta patriarhāta bauru zeme, kur sievietes vārds nav nekas iepretim vīrieša, un, iespējams, runas par 15 gadiem cietumā ir brangs pārspīlējums. Tomēr tā ir cita tiesiskā sistēma, citas tiesiskās tradīcijas, sabiedrības rakstītās un nerakstītās normas, kas arī ir iemesls normām par ES pilsoņu neizdošanu trešajām valstīm. Tāpēc vietā arī jautājums, ko bez jau daudz iztirzātajiem vainīgajiem Latvijas instancēs lietas labā darījuši mūsu eiroparlamentārieši Briselē? Reklamējuši Mārtiņu Staķi?

Unikāla iespēja politiķiem piepildīt frāzes par to, ka galvenā vērtība ir cilvēks!