Covid-19 krīzes aizsegā var likties, ka politiskais process Latvijā ir apstājies. Taču šis politiskais klusums ir mānīgs. Lietas notiek, turklāt ļoti nopietnas.

Viens no svarīgākajiem, ja ne vissvarīgākais šī gada politiskais jautājums būs jaunā ģenerālprokurora apstiprināšana, jo no tā, kurš ieņems šo amatu, lielā mērā būs atkarīga gan tiesiskuma izpratne valstī, gan tā praktiskais lietojums. Diemžēl pastāv pamatotas bažas, ka šis jautājums no tīri juridiska kļūst par vienu no “lielās politiskās cīņas” elementiem.

Precizēsim, ko saprotam ar vārdiem “lielā politiskā cīņa”. Cilvēkus vienmēr ir saistījušas sportiskās sacensības. Gladiatoru cīņas. Mūsdienās politika no pašu dalībnieku skatpunkta lielā mērā kļuvusi par biznesu, bet no apkārtējo skatītāju viedokļa par sportu. Kurš kuru.

Dažkārt sociālajos tīklos var lasīt atsevišķu politisko vērotāju neizpratnes pilnus jautājumus - kāpēc tā vai cita skandaloza lieta neizpelnās plašu sabiedrības rezonansi? Kāpēc par to tikpat kā neviens nerunā? Atbilde ir vienkārša. Šī lieta neiekļaujas “lielajā politiskajā spēlē”. Bēdīgi slavenais uzņēmējs Māris Martinsons (un daudzi citi) ne vienu vien šaubīgu lietu sadarījis, taču sabiedrībai par viņa gaitām ir maza interese. Kāpēc? Tāpēc ka - ko viņš pārstāv? Pats sevi? Savu globālajā mērogā niecīgo kabatiņu? Tad lai par viņu arī interesējas ekonomiskās policijas izmeklētāji.

Ja pat tādiem ietekmīgiem personāžiem kā Martinsons, Rimšēvičs vai Guseļņikovs neizdodas piekabināt klāt saistību ar “trīs A”, tad kurus viņi interesē?

Tikai šauru zinātāju loku. Cita lieta nebeidzamā cīņa ar “oligarhiem”. Tā aizrauj daudzus. Pat tos, kuri ikdienā par politiku tikpat kā neinteresējas. Bez šīs cīņas mūsu politiskā dzīve kļūtu tikpat tukša kā šobrīd koronavīrusa dēļ apstājusies pasaules sporta dzīve.

Kopš “Bārda” un “Atslēdznieks” no politiskās skatuves priekšplāna nozuduši, arēnā palicis tikai “Hūte”. Tagad viss politiskais process (lielā cīņa) grozās ap centieniem viņu politiski iznīcināt. Tas atgādina tādu kā datorspēles vai kvesta uzdevumu, kur uzvaras nosacījums - no politiskā laukuma jāaizvāc Lembergs. Praksē tas dažkārt iegūst visai absurdas formas.

Piemēram, kāda ir Jura Juraša, Aigara Sparāna un viņa atbrīvošanai nepieciešamās drošības naudas sarūpētāja Maigura Strīķa taktika, cenšoties izvairīties no apsūdzībām smagos noziegumos, kuros figurē kriminālā autoritāte “Sļiva” un šobrīd apcietinājumā esošais šaubīgu darījumu kārtotājs Konstantīns Soloduha? Ārkārtīgi vienkārša - mēs esam aktīvi cīnītāji pret Lembergu, un visas pret mums vērstās apsūdzības lej ūdeni uz Lemberga dzirnavām. Līdz ar to, mēs esam neaizskarami. Kas gan paliktu no šiem personāžiem - Juraša, Sparāna, Strīķa, ja pēkšņi izgaistu viņu burvju šķidrauts - antilemberga cīnītāja aura? Sīki blēdīši, šaubīgu biznesu jumtotāji. Nekas vairāk. Cīņa pret Lembergu viņiem dod iespēju uzdoties par kaut cik nopietnām, gandrīz vai cienījamām figūrām. To pašu var teikt par visu Jauno konservatīvo partiju un viņu ministriem.

Šajā mākslīgi sakonstruētajā realitātē likumsakarīgi, ka Strīķis Sparāna aizturēšanu jau sasaista ar ģenerālprokurora iecelšanu. Lūk, viņa teiktais: “Galvenais uzdevums šai lietai, kurā, kā es uzskatu, mākslīgi ir piepīts klāt Sparāns, ir cits - uzturēt propagandisko mītu par savstarpēji saistītu ļaunprāšu grupu, lai nepieļautu Lembergam netīkama ģenerālprokurora apstiprināšanu.” Paga, paga! Vai “ģelu” bīdīšana ar “Sļivu” un Soloduhu arī ir saistīta ar “Lembergam netīkama ģenerālprokurora apstiprināšanu”? Tas ir “propagandisks mīts”? Vai tā tomēr bija sīka, materiālā interesīte, no kuras nu nekādi nevarēja atteikties? Šie Strīķa izteikumi uzskatāmi liecina, ka notiek klaji centieni ģenerālprokurora apstiprināšanu pārnest sev tik tīkamajā murgosfēras plaknē.

Ja ģenerālprokurora izvirzīšanā svarīgākie būtu objektīvi tiesiskie kritēriji, tad: 1) smagos noziegumos apsūdzētais un aktuālā tiesvedībā esošais Juris Jurašs ieklausītos gan KNAB, gan premjera Krišjāņa Kariņa ieteikumos un nerādītu nelāgu precedentu, piedaloties ģenerālprokuroru kandidātu vērtēšanā un balsošanā Tieslietu padomē; 2) par būtisku kritēriju kļūtu pretendentu līdzšinējās profesionālās darbības izvērtēšana, kas no nopietno kandidātu vidus izslēgtu prokurorus Juri Jurisu un Jāni Ilsteri, kuru vājo profesionālo spēju dēļ apsūdzība Lemberga lietā ir juridiski tik samocīta, ka lietu jau vairāk nekā desmit gadus nevar jēgpilni iztiesāt; 3) ģenerālprokurors būtu jāmeklē no tiesnešu vidus, kuriem ar prokuratūras kļūdām iznāk saskarties diendienā un kuri šīs kļūdas labi pazīst, tāpēc būtu spējīgi tās principiāli novērst.

Tie, kuri ģenerālprokurora apstiprināšanu uztver kā “pēdējo un izšķirošo kauju”, nedomā atkāpties no savas revolucionārās pārliecības un nostāties uz stingriem juridiskiem pamatiem (nolaisties no murgosfēras Aleksandra augstumiem uz zemes), bet, par laimi Latvijas sabiedrībai un valstij, viņi nav vienīgie lēmēji. Gan Tieslietu padomē ir pietiekami daudz izcilu juristu, gan Saeimā jēdzīgu politiķu, lai ģenerālprokurora apstiprināšana notiktu pēc tiesiskuma un demokrātijas, nevis “lielās politiskās spēles” principiem. Tas ļauj cerēt, ka ģenerālprokuratūra beidzot kļūs par vienu no mūsu valsts tiesiskajiem stūrakmeņiem un pārstās būt par ieroci “lielajā politiskajā cīņā”.