Laikā, kad Saeima cenšas pabeigt vērienīgo, pretrunīgo un pašvaldību vairuma neatbalstīto administratīvi teritoriālo likumu, valdība saka jāvārdu nākamajai līdzīgi buldozerējamai reformai. Tā pieticīgi tiek dēvēta par augstskolu pārvaldības reformu, bet zem deķa mudž varas centralizācija un politizācija, visu augstskolu reforma ar vairāku augstskolu iespējamu degradēšanu vai pat sagraušanu.

Lai arī Augstskolu likuma grozītāji teic, ka reforma tiek virzīta nevis sasteigti, bet novēloti, augstskolu un zinātnes cilvēki ir citās domās, bet tās Saeimā šajos apstākļos nez vai pienācīgi uzklausīs. Reforma tiek virzīta laikā, kad skolas un augstskolas lauza galvas, kā pabeigt mācību gadu, nodrošināt eksāmenus, ievērojot epidemioloģiskās prasības, plānojot, kad un kā šajā situācijā nodrošināt uzņemšanu u.tml. Arī izsludināti grozījumi valsts sekretāru sanāksmē tikai mirkli pirms ārkārtas situācijas noteikšanas ‒ 12. martā, kad visiem dienaskārtībā bija pilnīgi citi jautājumi.

Noplēst universitāšu izkārtnes

Kā grozījumu anotāciju citēja JKP priekšsēdis Jānis Bordāns, sistēmiski netiek izmantots augstskolu potenciāls, uz vairumu amata pozīciju augstskolās varot kandidēt tikai augstskolas personāls. Acīmredzot viņš un izglītības ministre Ilga Šuplinska šā potenciāla atraisīšanos pamatā saskata ar politiski ielikta, atstādināma vai raustāma rektora palīdzību. Ministri sūdzas, ka augstskolu "iekšējie normatīvie akti netiek ilgstoši aktualizēti, normas netiek bieži ievērotas".

Bet ‒ vai tad vajadzētu kontrolēt to ievērošanu vai vienkārši radīt nākamos aktus, kuriem ar iekšējo pārvaldību nav nekāda sakara? Piemēram, augstskolu tipoloģijai, tās iedalot universitātēs, lietišķo zinātņu augstskolās, mākslas un kultūras augstskolās. Tikai pēdējām nav izvirzīti studentu skaita kritēriji. Lietišķo zinātņu augstskolās studentu skaitam jābūt ne mazākam kā 1000, universitātēs ‒ 4000, un jau skaidrs, ka reģionu universitātes šo kritēriju neizturēs. Vēl gan nav zināms, vai pats likumprojekts izturēs šo kritēriju, kuram nav pilnīga atbalsta arī koalīcijā. Kvantitatīvo kritēriju augstskolām nav arī Igaunijā, kura tiek piesaukta kā labs piemērs. Vai celsies, piemēram, Daugavpils universitātes, Liepājas universitātes izglītības kvalitāte, ja tām noplēsīs universitātes izkārtni un tās pārdēvēs par augstskolām? Vai vairosies Latvijas Lauksaimniecības universitātes izglītības kvalitāte, ja tā dotajos trīs pārejas perioda gados izspiedīs vēl kādus 200 studentus, lai nezaudētu universitātes statusu?

Vai valsts šādi cenšas atbrīvoties no daļas augstskolu? Kā intervijā "Neatkarīgajai" izteicās Saeimas izglītības komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV), "reģionālās augstskolas ir ārkārtīgi vajadzīgs segments, īpaši jāaizsargā, ja mēs ejam uz to privatizāciju, lai tās konkurences cīņā nepazustu".

Bet, ko te vispār cepties par kvalitāti, ja likumprojekta anotācijā kā mērķis izglītības kvalitāte nemaz netiek minēta. Viens no mērķiem tā arī uzdrukāts: "definēt augstskolu tipoloģiju".

Reorganizācija vai aneksija?

Citi mērķi ‒ definēt vai precizēt Satversmes sapulces, senāta, valsts dibināto augstskolu padomes kompetenci, "izslēgt no likuma Augstākās izglītības padomi (AIP)". AIP likvidēšanu IZM iebāza aizmuguriski, neizrunājot ar augstskolām, nemaz nerunājot par pašu AIP. Jo vairāk ‒ ministrija vispirms rosināja likvidēt AIP un tikai pēc tam izvērtēt tās funkcionalitāti. Arī Saeimā par to iepriekš nav runāts, tam arī nav nekāda sakara ar augstskolu iekšējo pārvaldību. Kā norādījis Latvijas Zinātnieku savienības valdes priekšsēdētājs Uldis Grāvītis, vienīgās institūcijas likvidēšana, kura pārrauga visu augstskolu darbību augstākās izglītības un zinātnes jomā, "nepārprotami norāda uz zinātnes un augstākās izglītības nozares pārvaldes centralizāciju, ko nosaka politiski uzstādījumi, bet realizācija notiek bez zinātniska pamatojuma".

Daļu AIP funkciju plānots uzticēt Latvijas Zinātnes padomei, kura, kā raksta IZM, ar šī gada 1. jūliju "tiks reorganizēta kā vadošā zinātnes politikas īstenošanas iestāde", bet, kā pauž Grāvītis, kura kā iepriekš sabiedriska, koleģiāla zinātnieku organizācija "tika anektēta IZM sastāvā" kā "ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kuras direktoru konkursa kārtībā uz pieciem gadiem amatā ieceļ un atbrīvo ministrs!".

Bažas par politiķu un viņu izraudzīto pārstāvju dominanti ir arī attiecībā uz jaunveidojumu ‒ augstskolu padomēm, kuru locekļus iecels un atcels nozares ministrija, bet padome iecels un arī varēs atcelt rektoru. Līdz šim rektoru atcelt no amata par pārkāpumiem varēja Ministru kabinets pēc augstskolas senāta vai ministrijas ierosinājuma.

Šuplinskas izmisīgā un prettiesiskā cīņa pret LU rektoru Indriķi Muižnieku šiem grozījumiem piedod pamatīgu politiskā revanšisma smaku JKP stilā. Nauda ‒ tikai pārvaldei

Tas, ka Latvijas augstskolu kvalitāte ir jāceļ, ir neapšaubāmi, kā āmen! baznīcā. Jautājums, vai šie grozījumi to nodrošinās?

Pozitīvi izskatās, piemēram, augstskolu stratēģiskās specializācijas stiprināšana. Bet, kā arī atzīst IZM, tā uzsākta jau 2016. gadā, un tam nebūtu vajadzīga mehāniska augstskolu tipoloģija.

Latvijas augstskolu budžets, salīdzinot ar starptautiskajos reitingos daudz augstāk esošo Tartu universitāti, ir trīs reizes mazāks līdzīgi kā kopējais valsts finansējums augstākajai izglītībai. Jau gadiem politiķi skandē, ka izglītība ir prioritāte, bet tas neatainojas finansējumā. Jo vairāk: likumi, kas nosaka finansējuma un tā pieauguma apmērus augstākajai izglītībai un zinātnei brutāli netiek pildīti, ko pārmetušas arī starptautiskās institūcijas. Reformas bez finansējuma palielināšanas būs vien varas centralizācija, kauliņu pārbīde, kas kvalitāti automātiski nepaaugstinās.

Ašeradena iepriekš teiktais, ka nav jēgas izsmērēt to pašu nepietiekamo finansējumu visiem, bet labāk koncentrēt spēcīgākajiem, tiecoties uz izcilībām, rada jautājumu, vai sekos būtiska valsts finansēto studiju vietu pārdale pamatā uz četrām nākotnē iezīmētajām universitātēm, citās augstskolās to skaitu būtiski samazinot? Vai būtiski samazinās kopējo valsts finansēto studiju vietu skaitu? Izcilība maksā dārgi, bet likuma anotācijā neliels papildu finansējums prasīts vai pārbīdīts tikai augstskolu padomju, LZP darbībai, bet kopumā "likumprojekts tiks īstenots piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros".

Jau pirms kroņvīrusa krīzes Ašeradens pauda, ka finansējuma palielināšana augstākajai izglītībai ir politiski grūti risināms jautājums laikā, kad esam lejupejošā ekonomikas ciklā, un sarežģīto piecu partiju koalīcijā, kurā ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, vienlaikus ‒ bez papildu finansējuma reforma būtu bezjēdzīga sistēmas mocīšana. Tad, nu, pamocīs to sistēmu!