Jelgavnieks, sabiedrisks darbinieks, pedagogs, vēstures skolotājs un mācību grāmatu autors ANDRIS TOMAŠŪNS jūlija vidū vadīs Pasaules latviešu ģimeņu nometni 3x3 Jelgavas rajona Zaļeniekos. 2000.gadā viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, un aktīvu sabiedrisko darbību turpina arī šobrīd.


Kāpēc esat piekritis būt 3x3 nometnes vadītājs, lai arī tas ir brīvprātīgais darbs vairāku gadu garumā?
Piedalos 3x3 ģimeņu kustībā Latvijā jau vairāk nekā desmit gadus kā ieviržu vadītājs, man personīgi ir izveidojusies laba sadarbība ar Zaļenieku pagasta iedzīvotājiem, vadītājiem, un nometnei izraudzītā vieta ir ļoti jauka. Vienreiz vajadzēja pamēģināt novadīt 3x3 nometni, un šī ir tā reize.


Kāda ir Jūsu recepte mākai tik daudz ko paspēt: mums visiem taču diennaktī ir tikai 24 stundas, bet viens tajās izdara daudz, bet otrs – neko.
Nedomāju, ka esmu ļoti čakls, es labprāt iesaistu darbos savus draugus, paziņas, uzticos cilvēkiem, un viņi man ļoti palīdz. Viens pats nekad to visu pagūt izdarīt nevar.


Savu pirmo mācību grāmatu Latvijas vēsturē uzrakstījāt 1988.gadā. Vai arī šobrīd top kāda grāmata?
Pirmo grāmatu, Latvijas vēstures mācību grāmatu pamatskolām, rakstīju kopā ar savu kolēģi, draugu Gunāru Kurloviču, tas bija kopīgs darbs. Tagad Gunārs Kurlovičs ir Jelgavas pilsētas izpilddirektors, un grāmatu rakstīšanai viņam nav laika. Jādarbojas vienam. Šobrīd brīvos brīžos strādāju pie trim grāmatām un domāju arī par ceturto. Ir jau gandrīz pabeigta, tikai jāizdod grāmata par 1941.gada jūlija notikumiem Jelgavā, kad tika iznīcināta Jelgavas ebreju kopiena, vācu materiālus divām Latvijas vēstures grāmatām, kas varētu noderēt vidusskolēniem – par Latvijas vēstures notikumiem 20.gadsimtā, un mieru neliek doma uztaisīt jauku grāmatu par Jelgavas vēsturi.


1990.gadā dibinājāt Jelgavas Spīdolas skolu, kurā bijāt direktors. Vai skola arī tagad ir tāda, kādu to gribējāt redzēt?
Viss mainās, un mainās arī Spīdolas skola Jelgavā. Tajā šobrīd mācās mans vecākais dēls Jānis un uz to pošas arī otrs dēls Juris. Laiks, kad viss bija iespējams, ja vien bija idejas, vēlmes un radoša darbība, Latvijā ir beidzies, to laiku nomainījusi likumu, noteikumu un rīkojumu regulējošā dzīve, tāpēc arī Spīdolas skola šodien vairāk kļuvusi par izpildītāju, nevis jauno ideju ģenerētāju. Bet tā tas ir visā mūsu valstī, un tas ietekmē arī skolas darbu.


Esat arī virtuālās enciklopēdijas gramata21.lv sabiedriskās valdes priekšsēdētājs. Kāds ir šīs jūsu darbības jomas devums sabiedrībai?
Nedomāju, ka man liela loma ir datorenciklopēdijas tapšanas darbā. Tur galveno darbu nastu nes Laura Kalinka, bez viņas nebūtu šīs enciklopēdijas. Es tik kādreiz pamudinu Jelgavas jauniešus rakstīt dzīves stāstus, palīdzu kādu balvu atrast, pierunāju kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbalstīt šo projektu. Tas, ka katru gadu pārsimts jaunas biogrāfijas par Latvijas ļaudīm ir nākušas klāt šajā datorenciklopēdijā, ir to 30 Latvijas skolu pedagogu un jauniešu nopelns, kas piedalās datorenciklopēdijas veidošanā.


Jums ir daudz sabiedrisko pienākumu: esat valdes loceklis Āraišu ezerpils fondā, Ata Kronvalda fondā, Latvijas 3x3 nometņu organizācijā, Jāņa Bisenieka fondā. Visu paspēt grūti… Kurai organizācijai Jūsu darba šobrīd pietrūkst visvairāk?
Dzīve ir devusi iespēju iepazīt daudzus jaukus cilvēkus, kas dara godu Latvijas valstij un tautai, čakli strādājot sabiedrības labā. Esmu centies viņus atbalstīt, tāpēc ar ir sanācis tā, ka esmu iesaistījies vairākās sabiedriskās organizācijās.
Āraišu ezerpils fonds ir īpašāks, jo Āraišu arheoloģiskajā ekspedīcijā nokļuvu 15 gadu vecumā, kopš tās reizes tur dodos gandrīz katru gadu, kaut vai ciemos. Kad bija jādomā, kā, brūkot padomju ekonomikai, saglābt Āraišu ezerpils arheoloģisko kompleksu, tika radīts šis fonds, kurš līdz šim gadam arī apsaimniekoja šo vēstures un kultūras objektu. Tas ir interesants gadījums Latvijā, kad valsts īpašumu un ļoti populāru vēstures objektu apsaimniekoja sabiedriska organizācija ar arheologu Jāni Apalu priekšgalā. Šogad Āraišu ezerpilij jauns saimnieks, Latvijas nacionālais vēstures muzejs.
Savu laiku dalot, katrai no sabiedriskās dzīves sfērām izdodas kādu laiciņu izbrīvēt.


Kā Latvijas Tautas frontes kandidāts 1989.gadā kļuvāt par Jelgavas pilsētas deputātu, 1990.gadā par Augstākās Padomes deputātu, balsojāt par Latvijas neatkarību. Kādēļ neesat aktīvajā politikā šobrīd?
Šobrīd politikā citi laiki. Nav nekas jālauž, jāpārbūvē, ir tikai jādara visādi likumdošanas uzlabošanas darbi. Vajag politiķus – profesionāļus pie teikšanas, un pārējie ir darba darītāji komandā, vai arī atbalstītāji. Man patika tas pagājušais laiks, kad katrs deputāts Latvijas Saeimā bija liela personība, ko pazina Latvijas iedzīvotāji. Tagad es tur negribu būt. Jelgavas pašvaldībā kā deputāts gan labprāt pastrādātu. Bet ikdienā tagad  meklēju tādus darbus, ko citi nedarīs manā vietā.