Latvijā autosports ir ļoti populārs. Mums netrūkst autosportistu, kas piedalītos sacīkstēs, ralliju posmos. Tā kā rallija sezona rit pilnā sparā, BNA vēlējās aprunāties ar sporta kluba "Bensons Honda Racing" sezonas lielāko pārsteigumu Arti Štrausu, lai uzzinātu ko vairāk par šo sporta veidu un iepazītos ar sportista ikdienu. Par kluba darbību, panākumiem un nākotnes plāniem stāstīja kluba menedžeris Džo Labuckas.

Cik gados Tu vispār sāki braukt rallijā, un kā līdz tam nonāci?
Pirmo reizi sāku braukt kaut kādā 1996.gadā, bet sākumā tas viss bija nenopietni-  eksperimenta līmenī. Nonācu līdz tam tā: mans tēvs pirms tam brauca rallijā, parasti it kā teorētiski,  ja tēvs brauc autosportā, rallijā, tad dēlam jābrauc, jāseko tēva pēdām. Bet mums bija otrādāk- viņš pameta autosportu tāpēc, ka es nācu pasaulē un mēģināja mani neiesaistīt autosportā, bet gēni laikam paliek gēni un drīzāk bija tā, ka es viņu ievilku atpakaļ, un viņš arī redzēja, ka man šī lieta sāka interesēt.

Kas ir tā lieta, kas Tevi piesaista rallijā?
Laikam kā jau visiem- adrenalīns, ātrums, tehnika, sacensības gars. Tas zināmā mērā jau no mazām dienām nedaudz disciplinē. Rallijs tāpēc, ka rallijā tev nav jācīnās ar mašīnu, kas tev blakus un ka kāds cits var tevi izsist no trases, bet rallijā esi tu pats, automašīna un laiks, ar ko arī notiek lielākais cīņa.

Un cik gadu vecumā Tu iemācījies stūrēt?
Es tā īsti neatceros, jo tētis vienmēr ir ļāvis to darīt, kad es vēl pedāļus nevarēju aizsniegt. Bet principā sāku stūrēt, kad jau sapratu, kad uz kuru pusi, kas notiek.

Ar ko nodarbojies ikdienā?
Tā kā autosports Latvijā nav profesionālā līmenī, tad nopelnīt ar to naudu ir neiespējami, tāpēc kā jebkuram rallistam ir arī cita darba vieta. Man zināmā mērā ir paveicies- strādāju Bensons Auto, kas ir arī mans galvenais atbalstītājs, bet mums ir tāda savstarpēja vienošanās, ka darbs ir darbs, sports ir sports- tās lietas nejaucam, taču, lai ko arī darītu- nav nekas bez mašīnām un tehnikas.

Cik zināms, tad rallijā pārsvarā bremzē un dod gāzi ar divām kājām. Vai arī ikdienā piekop tādu pašu braukšanas stilu?
Nenoliegšu, ikdienā es braucu diezgan ātri, bet daru to tā, lai netraucētu pārējos satiksmes dalībniekus. Bet, kā var vērot uz ielas, ir daudz jauno braucēju, kas brauc ļoti pārgalvīgi, kaut gan saprašanu par auto vadīšanu ir ļoti vāja, un tas ļoti traucē kopējai satiksmei un ir pat bīstami.

Kādas Tev ir attiecības ar ceļu policiju? Vai saprot, ka rallisti nevar lēnāk?
Nu policisti, ja atpazīst, mēģina saprast, bet nu bieži nesanāk, jo policisti ir nežēlīgi.

Izstāsti kādu kuriozu, kas Tev ir atgadījies rallijā?
Viss rallijs ir viens liels kuriozs, jo pats sagatavošanās posms, iepazīšanās ar trasi rallijam ilgst apmēram 4-5 dienas. Un tajās dienās bez jokiem neiztikt. Sagatavošanās posms līdz rallijam ir nopietns un atbildīgs, bet bez laba humora nekas nenotiek. Dažkārt rallija dienās mēs mēģinām kādu joku izmest, vienkārši, lai noņemtu pirms starta stresu un uztraukumu.

Un kādas ir attiecības ar komandu?
Viss gads tiek pavadīts ar komandu. Laiks arī kopā tiek pavadīts ne tikai rallijā, bet arī pēc rallija- sagatavošanās posmā. Esam ap 20 cilvēkiem, jo fiziski viens cilvēks nevar visu izdarīt. Jo līmenis ir augstāks, jo vairāk ir nepieciešams atbildīgās personas- kas domā par ēdināšanu, par treniņiem, utt. Katram ir sava loma komandā.

Kad rallijā ir atpūtas periods?
Ir klusie periodi- pēc ziemas, kad ceļi nav braucami. Kādi 2 mēneši, kas aiziet vairāk fiziskajos treniņos, tehnikas uzlabošanai. It kā tie ir atpūtas posmi, bet tai pašā laikā viss notiek, un mēs gatavojamies jaunajai sezonai.

Vai izņemot ralliju Tu seko līdzi kādiem citiem sporta notikumiem?
Protams, bez autosporta aktualitātēm neiztikt. Bet pastiprināti nevienam sporta veidam tā nesekoju līdzi. Interesējos par pārējiem sporta veidiem vienlīdz vienādi. Es labprāt eju uz basketbola spēlēm, skatos un priecājos. Cenšos sekot līdzi visiem sporta notikumiem gan Latvijā, gan ārzemēs.

Kādas ir sajūtas pirms starta un pēc finiša?
Pirms starta, protams, ir uztraukums, kas ir jāmāk kontrolēt, jo, ja nevari kontrolēt, tad pirmie ātruma posmi paiet kā murgs, jo neesi adekvāti spējīgs kontrolēt visu. Protams, arī neziņa vai viss izturēs, tehnika nepievils, vai izdosies sasniegt uzstādītos mērķus. Pēc sacensībām ir gandarījums par padarīto, reizēm vilšanās. Galvenais jāmācās no savām un citu kļūdām, un jācenšas tās neatkārtot.

Vai arī pēc rallija posma komanda sanāk kopā un analizē konkurentus un komandas kļūdas?
Skatāmies savus video, konsultējamies ar citiem, skatāmies kādas kļūdas ir bijušas. Rallisti savā starpā ir atsaucīgi- savstarpēji apmainās ar informāciju, lai tas kopējais līmenis augtu. Ir, protams, atsevišķi braucēji, kas nevēlas dalīties informācijā.

Pastāsti par saviem panākumiem?!
Panākumi ir daudz, kausi arī daudz, mājās sāk palikt par maz vietas. Bet tāds konkrēts panākums, kuru gribētos izcelt nav- visi panākumi ir svarīgi.

Kā iedalās tās braucēju klases?
Ir pilnpiedziņas un priekšpiedziņas mašīnas. Vienmēr jaudīgākās mašīnas ir absolūti pirmajās vietās. Mūsu šī gada mēŗķis ir- ar mūsu priekšpiedziņas mašīnu, kas salīdzinoši ar pilnpiedziņas mašīnu ir vājāka, pierādīt, ka ar meistarību un pieredzi var apbraukt arī pilnpiedziņu mašīnas. Sacensībās tā pa lielo ņemot ir 40 pilnpiedziņas un 40 priekšpiedziņas automašīnas. Tad ir tā, ka mēs cenšamies vienmēr iekļūt absolūti 15 ātrāko mašīnu lokā. Jebkura uzvara ir patīkama. 

Vai Tev ir arī kādi paraugi auto sportā?
Jebkurš autosportists vai jebkura sporta veida pārstāvis, kurš ir pirmajā top 3, ir cieņas vērts - viņš to ir paveicis un labāk par viņu nav neviena. Tāpēc nosaukt kādu konkrēti ir grūti, bet rallijā noteikti  tas ir Sebastians Loebs (S. Loeb), formulā Šūmahers (M. Schumacher), futbolā Bekhems (D. Beckham), utt.

Kā Tava ģimene sadzīvo ar ralliju?
Uz doto mirkli viņiem nav citu variantu kā samierināties, ka esmu rallijā. Pagaidām man nav bērnu, tas man ļauj ar pilnu atdevi iet sportā. Es pieļauju tādu domu, kādu izdarīja mans tēvs, ja autosports sāks traucēt ģimenei, tad es atkāpšos no autosporta. Tāpēc tagad es dodu maksimālu atdevi rallijam.

Vai vecāki, draugi dodas līdzi uz rallija posmiem?
Protams, ka brauc man līdzi. Tēvs ir treneris, mamma rūpējas par pārtikas lietām, seko līdzi rezultātiem.  Protams, arī draugi ierodas uz visiem rallija posmiem un jūt man līdzi. Kaut kā tiem cilvēkiem gribas būt tur, kur ir adrenalīns, sacensības gars.

Ko Tu sev novēlētu šajā sezonā? Kādi mērķi?
Mērķis ir izvirzīts sezonas sākumā- čempiona tituls, mēs neesam tālu no tā , kā arī lai komandai beidzot būtu čempiona tituls, jo komanda ir atgriezusies rallija apritē pēc 2 gadu pauzes. Pagaidām situācija ir labvēlīga. Tikai jāmēģina tā noturēt.


Uz tālākajiem jautājumiem atbildes sniedza komandas menedžeris Džo Labuckas.

Kā Jūsu komanda meklē jaunos braucējus? Vai braucēji nāk pie Jums?
Mums ir vesela rinda kritēriju, pēc kuriem meklējam un izvēlamies ekipāžas mūsu komandā. Viens no tiem, protams, ir uzrādītie rezultāti, jo komandai ir noteikti mērķi, kurus sportistiem ir jāsasniedz.

Vai kluba sponsori atrod Jūs? Vai Jūs paši tos piesaistāt?
Abējādi. „Bensons Honda Racing” izveidojusies sadarbība ar vairākiem sponsoriem, kas jau ilgstoši atbalsta mūsu komandu, mums ir pievienojušies arī jauni sponsori, kuri paši mūs uzmeklē un piedāvā sadarbību, jo viņiem ir interesanti tie plāni, kādus LMT Latvijas čempionātā izvirzījusi mūsu komanda.

Kam būtu jānotiek, lai Latvijas sportisti gūtu ievērojamākus panākumus ārvalstīs šajā sporta veidā?
Domāju, tam nepieciešams atbalsts gan no valsts, gan rallija sabiedrības kopumā.

Cik populārs ir rallijs? Vai daudz jauno censoņu vēlas ar to nodarboties?
Skaitļi rāda, ka vidēji vienas autorallija sacensības apmeklē 15 – 20 tūkstoši skatītāju – tas skaidri parāda rallija popularitāti sabiedrībā. Kas attiecas uz rallija popularitāti sportistu skaita ziņā, to pierāda gan rallija, bet jo īpaši rallijsprinta dalībnieku skaits, pārsniedzot 100 ekipāžas. Rallijsprints ir vairāk populārs tieši jauno dalībnieku vidū, jo klasiskā rallija izmaksas ir būtiski augstākas.

Kādu atbalstu autosports saņem no valsts? Vai, Jūsuprāt, tas ir pietiekošs?
Kā rāda Latvijas Automobiļu federācijas (LAF) gada pārskata publikācijas, atbalsts no valsts ir niecīgs, un autosports dzīvo nevis no valsts, bet gan no sponsoru atbalsta. Mūsuprāt, trešajam populārākajam sporta veidam Latvijā – autosportam - vajadzētu saņemt finansējumu līdzvērtīgā līmenī kā pirmajiem diviem – basketbolam un hokejam...

Pastāstiet par Jūsu kluba nākotnes plāniem!
Plāni šim gadam ir uzvarēt visās trijās LMT Latvijas čempionāta un kausa izcīņas ieskaitēs, kurās piedalāmies – izcīnīt Latvijas čempionu titulu N3 klasē, iegūt Latvijas kausu 2WD klasē un Latvijas čempionu titulu komandu ieskaitē!
Izveidojies tā, ka „Bensonu Sporta kluba” darbība iedalās trīs gadu ciklos, tāpēc šo un nākamo gadu esam ieplānojuši aizvadīt tādā pat braucēju sastāvā, jo neredzam iemeslu to mainīt.








Artis Štrauss, fotogrāfs Edijs Pālens


Artis Štrauss, fotogrāfs Edijs Pālens


Džo Labuckas, fotogrāfs Raimonds Volonts („V4 Motors”)