«Boikotēt vēlēšanas – vienīgais veids, kā kaut ko šajā valstī ir iespējams izmainīt.»

«Baltijas valstīm noteikti nav lielāka prieka, kā vien uzzināt, ka Krievijā, Kemerovā, gājuši bojā tik daudzi cilvēki!» – šis nav vienīgais šāda satura ieraksts sociālajos tīklos. Tas šokē.

Mūsu attiecībās un attieksmēs patlaban valda dubultstandarts. Gan nacionālā, gan globālā līmenī. Mūsu oficiālās politiskās un politekonomiskās pozas pastāv pretrunā ar mūsu faktisko politisko, politekonomisko darbību.

Krievija ir piecēlusies no ceļiem kājās, Putins ir padzinis «pindosus» zemāk par «plintusu», Krievija var sadot visiem pa purnu, nekad nevienam nav uzbrukusi, viena pati ir uzvarējusi Tēvijas karā. Krima ir mūsu.

Šodienas dedzīgā cīņa ar nerezidentu bankām nedaudz atgādina šo stāstu.

Toties bailes ir visu laiku. It īpaši pēc tam, kad kārtējās «vēlēšanās» ir «uzvarējis» Putins.

Judins ir sacerējis vēl arī divus grozījumus, kas būtu tāds kā īpaši speciāls likums vienam gadījumam.

Dažādos šovos [Krievijā] spriedelējumi par iespējamo karu kļuvuši tikpat ikdienišķi kā runas par gaidāmo laiku.

Laikam tomēr parlamentāriešiem palika kauns pašiem no savas nekaunības.

Izskatās, ka vēlme degradēt, sagraut lokālo, marginālo valsts infrastruktūru gūst oficiālas politikas pazīmes.

Tajā pašā 8. martā Saeima ar nelielu balsu pārsvaru pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas paredz pareizticīgo Ziemassvētku - 7. janvāri - noteikšanu par brīvdienu.

Problēma ceļas no tā, ka ABLV banka labi pelnīja no darījumiem ar nerezidentiem riskantos tirgos - ar Centrālāzijas, Krievijas, Ukrainas klientu apkalpošanu.

Ko tad FKTK darīja nepareizi?

Izskatāmā jautājuma ziņotājam katrs deputāts drīkst uzdot ne vairāk kā trīs jautājumus. Tie nav trīs jautājumi visiem deputātiem, visai opozīcijai vai pat katrai frakcijai! Tie ir trīs jautājumi katram deputātam!

Proti - es būtu gribējis no kaimiņu valsts prezidenta dzirdēt viņa valsts politiskā režīma, politiskā spektra un arī pārvaldes, sevišķi tā sauktā varas aparāta novērtējumu.