Nav grūti savā brīvā valstī izkārt tās karogu. Nav grūti, ja tas tā noteikts, piesiet tam melnu lenti.

Šonedēļ vairākās pašvaldībās varētu tikt ievēlēti jaunie mēri un izveidotas valdošās koalīcijas. Dīvainību netrūks.

Tie, kam patīk aizraušanās ar stratēģiskajām spēlēm, zina, kā destabilizēt situāciju pretinieka teritorijā laikā, kad tur valdībai ir augsts vietējo iedzīvotāju atbalsts.

Kristovskis nav ne pirmais, ne, droši vien, pēdējais politiķis Latvijā, kuram šķiet, ka tauta viņu nesaprot, un pasprūk frāzes, no kurām var secināt, ka viņš sevi uzskata par pareizo, bet tauta iegadījusies nepareizā.

Pēdējo gadu laikā Eiropā notikuši vairāki asiņaini terora akti. Šī gada 4. jūnijā Londonā teroristi ar auto ietriecās pūlī un, uzbrūkot ar nažiem, nogalināja 10 un ievainoja 48 neaizsargātus cilvēkus.

«Esmu padomju karavīrs, es devu zvērestu, es jūtos kā ienaidnieka aizmugurē. Močīt vajag tos fašistiskos svoločus – latviešus, lietuviešus, igauņus. Esmu no Dobeles, visi latvieši ir svoloči, vienu jau nomočīju nafig,» savus politiskos uzskatus interneta sejugrāmatā klāstīja kāds krievvalodīgais, un tas notika 9. maijā, kad pa ielām siroja kaut kāda miroņu pulka dalībnieki.

Ir, protams, dažas psiholoģiskas problēmas, kas saistās ar vinnēšanu vai zaudēšanu vēlēšanās.

Jau pirms vēlēšanām vairākums ekspertu pauda stingru pārliecību, ka vēlēšanu rezultāts Ventspilī pārsteigumus nenesīs – uzvarēs līdzšinējā pilsētas vadība (partija Latvijai un Ventspilij) ar tās ilggadējo priekšsēdētāju Aivaru Lembergu priekšgalā.

Nez vai pāris dienas pirms vēlēšanām ir kāda jēga vēl kaut ko vērtēt.

Patiesībā dažiem ar Krieviju saistītajiem medijiem iznākošā viltus ziņu produkcija ir vārgs purkšķis.

Iekšlietu ministra Riharda Kozlovska pēdējā laika izteikumi liecina, ka viņš ir paguris un amats viņam ir apnicis

«vai mums vajadzīgi okupantu valsts kultūras nesēji»

Vai 20 gadus ilgusī Ulda Seska valdīšana vēju pilsētā turpināsies arī pēc 3. jūnija, noteiks ne tikai vēlētāju izvēle, bet arī partiju līderu kompromisu prasmes.

Vai ir sazvērējušies, vai ne, to vēl pētīs Konkurences padome.

Protams, arī es jūtos savā ziņā pagodināts caur to, ka oficiāli dokumenti, piemēram, Drošības policijas (DP) gada pārskats, no gada gadā un bezmaz vai galvenokārt pievērš uzmanību dažiem maniem labiem paziņām, ar kuriem regulāri satiekos un ceru tikpat intensīvi satikties arī turpmāk